Jaunogres vasarnīca un apkārtne Jurģis Skulme
29. jūlijs, 2024 pl. 20:31,
Nav komentāru
Man bija Ogres un Jēkabpils vecvecāki. Mates vecāki dzīvoja Rīga un Jaunogrē. Kaut ari
Jaunogrē ziemas tika pavadītas reti, viņus tomēr sauca par Ogres vecotēvu un vecomāti.
1925. gada rudenī Ikšķiles muižas zemē rosījās mērnieki. No muižas atdalītajā Mālukalnā
izveidoja apbūves gabalus un sastādīja to plānus. Decembrī manas mātes tēvs Andrejs Grāvers
Rīgas pilsētas Nekustamo īpašumu nodaļā noslēdza līgumu par dzimtsnomā izdodamu,
pakāpeniski nomaksājamu zemes gabalu, kas vēlāk ieguva adresi: Jaunogrē, Zilokalnu
prospektā 3. Vecajos dokumentos saglabājies dzīvojamās mājas būvprojekts, ko parakstījis
būvuzņēmējs J. Stārķis un kas apstiprināts 1926. gada februārī. Projekta autors nav zināms,
jādomā, ka tas varētu būt pats būvuzņēmējs. lecerētās ēkas plānojums ir necils, lai gan
būvēšanas laikā pārveidots, to it kā uzlabojot. Noprotams, ka vecaistēvs skopojies, izvairoties
pasūtīt vasarnīcas projektu zinošam arhitektam, pretēji tam, kā tas noticis cituviet kaimiņos.
lespējams, ka dzimtsnomnieka kabata bija par plānu nopietnākai iecerei. Noslēgtajā līgumā
norādīts, ka zemes gabals jāapbūvē trīs gadu laikā, dzīvojamā māja ar verandu un saimniecības
ēka nedrīkst aizņemt vairāk kā piecus procentus no gruntsgabala kopplatības. Dzīvojamā māja
nedrīkst būt augstāka par diviem stāviem, tai jābūt vasarnīcai un jāatrodas noteiktā attālumā no
ielas un kaimiņu robežām. Pat žogam bija noteikts augstums. Obligāti jāapstiprina ēkas fasāžu
projekts (bet ne plānojums!). Domājot par jaunizveidojamā vasarnīcu ciemata labiekārtojumu,
līgumā noteikts, ka dzimtsnomniekam nav atļauts turēt mājlopus un... kaķus. Pēdējā
nosacījuma praktiskā izpausme bija tāda, ka, lai nu kā, bet putnu ciematā netrūka. Lai neradītu
nestabilitāti tikumībā, līgums aizliedza alkoholisko dzērienu tirgotavu un atklāto namu turēšanu.
Andrejs Grāvers visus nosacījumus izpildīja.
1926. gada pavasarī sāka celtniecību, un gadu vēlāk jaunbūvē jau varēja uzturēties.
Spriežot pēc vecām kvītīm un rēķiniem, tās tālākveidošanas darbi pakāpeniski turpinājušies
vairāku gadu garumā - ierīkota elektriskā instalācija, krāsota mājas iekšpuse un ārpuse, būvēta saimniecības ēka, ko sauca par šķūni un tāds tas arī bija. Tā galā iekārtoja pieklājīgu istabiņu ar
plīti kalpotājai. Šķūņa grīdā bija lūka, pa kuru varēja nokļūt vēsā pagrabā. Tā bija noslēpumaina
telpa, kurā glabājās bērza sulu pudeles, laikam arī ievārījums un vēl kaut kas, ko neatminu.
Pēcāk uzbūvēja tīri labu plienakmeņu mūra pagrabu un ierīkoja otru, mazāku aku apbūves
gabala dziļumā - sakņu dārza laistīšanai. Tur pārpurvotā meža tuvums bija vairāk jūtams un
akas ūdens - brūnsarkans. Vecvecāki ierīkoja lecektis un bišu dravu.
Grāveru vasarnīca kļuva par vienu no pirmajām celtnēm Jaunogrē. Citi tuvi un atstati
kaimiņi savas ēkas, vismaz to ārējo veidolu, pabeidza vēlāk. Vecātēva apbūves gabala plānā
lasāms Mālkalnes vārds. Šis Jaunogres sākotnējais nosaukums saglabājās līdz 1932. gadam.
Pārcilājot veco korespondenci, redzams, ka divdesmito un trīsdesmito gadu mijā un pat vēlāk uz
vēstuļu aploksnēm līdzās Ogres vārdam minēta Mālkalne. Vai vasarnīcu ciematā māli bija
atrodami, šaubos. Jaunogres prāvākā daļa, īpaši tā, kas tuvāk Zilajiem kalniem, ir līdzena, vietumis
zema, smilšaina, arī purvaina. Dažs paugurs rodams tuvāk dzelzceļam; vai tur māli būtu?
Manas mātes tēva gruntsgabals atradās pavisam nelāgā, gauži zemā un, kā man šķiet,
neveiksmīgi izraudzītā vietā. Tiesa, tuvāk ielai, Zilokalnu prospektam, pārlieku mitrumu nejuta,
tur bija smilšaina, mazauglīga zeme. Līdzās uz Zilo kalnu pusi atradās vēl viens gruntsgabals,
kurā man nepavisam nekārotos dzīvot. To saule apspīdēja mazāk par mūsējo. Vēlākos gados
īpašnieki mainījās un par kaimiņiem kļuva dzejnieks Pāvils Vīlips un aktrise Elvīra Bramberga.
Dzejnieka acu skatiens reti skāra sastaptos, tostarp arī mūs. Viņš lūkojās kaut kur garām, viņam
vien zināmos tālumos. Tomēr virsū neuzskrēja. Dzīvesbiedre bija publikas pielūgta pirmskara
Dailes teātra dziesmuspēļu zvaigzne. Viņa zemes virsmai mita tuvāk.
Otrpus ielai iepretī vecvecāku mītnei bija patvērušās nedaudzas priedes. Izretināti koki
ieskāva jaunbūvi. Cik vien atceros šo pagalam neizskatīgo celtni, nekad pie tās nemanīja kādu
rosāmies. Jaunbūve mazpamazām zaudēja apšuvuma svaigo dēļu nokrāsu un sveķu smaržu,
kļuva aizvien pelēkāka, aizvien bezcerīgāka, līdz pārvērtās par skumju pieminekli pašas liktenim.
Pēc daudziem gadiem, nonākot Zilokalnu prospektā, tik sen neredzētajās vietās, pārsteigts
atklāju, ka nīkulīgā, mūžam nepabeigtā ēka pārvērtusies par apdzīvotu māju. Vai patiesi tā
pieredzējusi būvdarbu turpinājumu un pabeigšanu?
Aiz līdzās esošās kaimiņmājas slējās zaļoksnēju egļu gārša, apēnotie, tumšie dziļumi likās
kaut ko slēpjam. Viņpus eglēm Zilokalnu prospekts sašaurinājās līdz neizskatīgam ceļam, kas
turpinājās Zilo kalnu virzienā. Līdzās ceļam bija izrakts paprāvs novadgrāvis, kura ūdeņi urdza
no mitrām, vietumis purvainām mežaudzēm. Grāvja slīpajās malās varēja redzēt kūdrainas,
melnganas trūdzemes un pašā apakšā dzeltenoranžu smilšu kārtas. Pat sausās vasarās
brūnīgie novadūdeņi neapsīka. Aiz grāvja pletās nelielu bērziņu un citu sīku, neizaugušu koku
biežņa ar brūklenāju un mellenāju klājumu. Bija arī virši, kuru Ogres apkaimē netrūka. No
brikšņiem nereti izlīda čūskas - parasti izskatīgās, bet neieredzētās odzes, dažāda brūnuma,
līdz pat melnumam. Sarkanīgās dēvēja par kaparčūskām. Tās bija krāsas, kas piemita čūsku
pierastajām uzturēšanās vietām. Retāk manīja prāvus, tumšus zalkšus ar dzelteniem laukumiem
abpus galvai. Gadījās pa glodenei, kuras sauca par gludčūskām. Varbūt pat trešdaļu no vecvecāku Jaunogres īpašuma aizņēma mežs ar galvenokārt
pusauga kokiem. Bija arī prāvi, ilggadīgi bērzi, egles. Mežaudze man nelikās mīlīga, bet mellenes,
brūklenes un sēnes tur varēja atrast gana. Vakarkrēslā mežiņa jaunkoku zarotnēs saradās rubeņi.
Ja naktsmieru iztraucēja, tie smagi un trokšņaini cēlās spārnos un aizlidinājās nedaudz tālāk. No
ieejas vārtiņiem nākošā grantētā celiņa malā auga jauni bērziņi. Zālienā vecāmāte bija sastādījusi maijpuķītes. Tās ātri savairojās un aizņēma nenoteikta apveida laukumu. Pavasaros, maija dienās, maijpuķīšu lapu klājienā parādījās daudzdaudzi baltgani ziedu ķekari. Krāšņo kopainu papildināja vāra smarža, kas izraisīja romantiskasnoskaņas. Dobēs - gan aplī verandas priekšā, gan sānmalā - bija īstu dārza puķu stādījumi, arī flokši. Rudenīgās puķes radīja mazliet skumīgu, rūgtenu noskaņu. Zilokalnu māja un flokši manā atmiņā nav šķirami, noprotams, ka arī vecaimātei tie īpaši patika.
Sakņu un puķu dārzam atvēlētā zeme bija pelēka, mazauglīga smilts - sausās vasarās tādi kā pelēcīgi putekļi. Ne visai stiprs lietus samērcēja tikai pelēkzemes virskārtuun izveidoja tādu kā garozu. Apakšā mitruma trūka. Rīta saule cēlās aiz tuvējām zemajām, ciņainajām pļavām, kas šķīra Jaunogres ciematu no tā sauktās lielās jeb vecās Ogres. Pļavās ganījās govis. Tālāk atradās mazbānīša lokomotīvju depo. Nenorietējusi saule ieslīdēja vecātēva gruntsgabala rietumdaļas jaukto koku biežņā. Sāka džinkstēt odi. Vakari man nelikās tīkami. No tuvējiem pārpurvotajiem mežiem cēlās migla, radot drēgnumu. Ja saullēkts sakrita ar vēl neizklīdušajiem miglas slāņiem, gaismas rotaļās atklājās daudz skaistuma. Tāpat vakarmiglās, kad kalnu lejdaļas itin kā pazuda, un tie vairs nesaistījās ar zemi. Līdz pēckara gadiem Jaunogrē pastāvēja šaursliežu dzelzceļš, kas no Ogres virzījās uz rietumiem - garām Zilo kalnu ziemeļpusei, līdztekus Tīnūžu ceļam. Pēc tam, taisnā leņķī pagriežoties uz ziemeļiem, aizveda lielajos Turkalnes mežos. Mazbānīti nepārvadāja pasažierus, bet nogādāja baļķus un stutmalku uz Ogri. Galapunkts bija ne pārāk tālu no Jaunogres ciemata - austrumpusē aiz zemajām pļavām, līdzās Vecogres apbūvei. Tagadējās
pirts vietā atradās mazbānīša depo. Pagriezienā no Tīnūžu ceļa uz Turkalnes pusi vilcieniņš brauca gausāk, tūdaļ pat tam vajadzēja saņemties, lai rāptos kalnup. Tur varēja pamanīties uzrausties uz tukšajām platformām un vizināties. Bet cik tālu? Meži, meži, tikai meži. Kādas reizes nobraucām vairākus kilometrus, ainava nemainījās, nekādi atklājumi neradās. Un, jo tālāk brauci, jo ilgāka
atpakaļnākšana. Tomēr sēņotāji un ogotāji mazbānīti dažkārt izmantoja. Pa reizei tika organizēti
arī izpriecas braucieni. Kad un kālab novāca šaursliežu dzelzceļu? Neatceros. Varbūt kokvedēju
dzelzceļam radās jauni saimnieki ar jauniem plāniem. Tagad uz lielajiem mežiem ved smilšaina
stiga. Kas to lai zina, kurp pa to tikt.
Ogre Rakstu un atmiņu krājums
https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:696123|article:DIVL939|page:79
Depresijas nomākts, mākslinieks nodi-
bina jaunu ģimeni, apprecas ar filoloģi un me-
diķi Kseniju Grāveri. Vasarā U.Skulme glezno
Ogrē. Viņš apmeties sievas Ksenijas vecāku
vasarnīcā Jaunogrē, kas sākotnēji saukta par
Mālkalni. Gleznošanai Jaunogre nav īpaši iero-
sinoša, bet ar labu gribu arī te var rast ko darīt. Labākie viņa
gleznojumi gan ir tie, kas darināti dažus kilometrus attālajā Vec-
ogrē pie Ogres upes. Tie ir dabasskati ar monumentālisma ie-
zīmēm - kompozicionāli labi līdzsvaroti, stipri krāsaināki par
iepriekšējo gadu darbiem. Viņš neatgriezeniski pievērsies glez-
niecībai, ko mēdz saukt par jauno lietišķību, ar to saprotot pa-
stiprinātu priekšmetiskumu, formu un detaļu izstrādājumu. Tiek
izmēģināti Parīzes studiju mēnešos pētītie puantilistu glezniecī-
bas paņēmieni. Ar šo metodi, uz gaišas pamatnes līdzās novie-
tojot dažādu krāsu mazus laukumiņus - punktus, var panākt
lielāku piesātinājumu, nekā krāsas sajaucot uz paletes
Projekts O` LEĢENDAS - UGA SKULME tiek īstenots projektu konkursa "R.A.D.I. - Ogres novadam" ietvaros, kura organizētājs un finansētājs ir Ogres novada pašvaldība. #KonkurssRadiOgre