Ieskats Uga Skulmes darbu stilos #KonkurssRadiOgre
viņu 1929. gadā nodēvējis Visvaldis Peņģerots,64 - radīja kubis-
tiskus darbus, kuros izpaudās virziena sintētiskās fāzes iezīmes.
Kompozīcijā "Divi pie galda" (1923, privātkolekcija Rīgā) paraibā krāsu gamma rada formu
kārtojuma sadrumstalotības iespaidu, taču audekla "Portrets. Vīrietis pie galda" (1923.
privātkolekcija Rīgā) kolorītā un laukumu attiecībās jau panākta lielāka vienotība. Šos stilistikas
un formāta ziņā līdzīgos darbus var uztvert par diptihu, kura daļas vieno autora izvirzītais for-
mas meklējumu uzdevums. Ģeometrizēto laukumu kārtojums abās kompozīcijās balstīts uz
diagonāļu, stūraino un noapaļoto formu kontrastiem. Gleznā "Portrets. Vīrietis pie galda" hori-
zontālajā brūnā galda virsmā atveidota atturīgi viegla viļņveida faktūra, kapiteļa fragmentā
redzami kubistu iemīļotie sīkie krāsas triepieni, bet kopējā laukumu salikumā un formu
stilizējumā atklājas pilnīga autora neatkarība no tradicionāliem aizspriedumiem. Abstrahēto
plakņu vidū iespējams konstatēt gleznas rāmja, kolonnas kapiteļa, kā arī rokas fragmentu,
tomēr kompozīcijā izceļas nevis atsevišķas "nolasāmās" detaļas, bet gan spēcīgie krāsu
attiecību kontrasti, it īpaši melni dzeltenajās diagonālajās joslās centrā. Bet gleznas "Divi pie
galda" daudzkrāsainību veicina kubisma "vārdnīcai" tipiskais tapešu ornaments fonā, kā ari
brīvais otas raksts apakšējā labējā stūra detaļās. Abu 1923. gada darbu sarežģītā uzbūve,
kurā dominē sintētiskā kubisma elementi, taču netrūkst arī individuālā rokraksta savdabības,
liecina par ievērojumu mākslinieka profesionālā brieduma pakāpi salīdzinājumā ar
1921.-1922. gada Jēkabmiesta ainavu burtiski izprastā kubisma klucīšu mājiņām.
https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:693892|article:DIVL2365|page:136
Tā saucamajos neoklasicistiskajos 1920.-1923. gada darbos
Pikaso lielo eļļas kompozīciju uzmetumi varēja dziļi ietekmēt latviešu mākslinieku.
Šim Pikaso glezniecības periodam Uga Skulme, izmantojot medicīnisku terminu, izveidoja savu apzīmējumu -"elefantiāze".67 Par pašām pirmajām
"piezīmēm" neoklasicisma stilā var uzskatīt viņa 1923. gada janvārī Kolarosi akadēmijā radītos
ātros modeļa uzmetumus - krokijus, kur gan kailu, gan apģērbtu modēju zīmējumos daba
pakļauta robusti smagnēju formu atainojumam, īpaši uzsverot roku masivitāti. Kādā ap šo
laiku zīmētā figurālā kompozīcijā "Peldētājas" Uga Skulme apliecinājis interesi arī par Pikaso
iecienītiem sižetiem, taču eļļas glezniecībā kailfigūru viņš izmantoja tikai pēc vairākiem
gadiem, pievēršoties jaunās lietišķības fascinējumam.
Spāņu meistara Pablo Pikaso neoklasicistiskie zīmējumi parasti muzejos - pat viņa
darbu muzejā Parīzē un Barselonā - nav izstādīti. Vienīgi Beilē privātkolekcijas (Bāzele) izstādē
Berlīnē68 ir izdevies redzēt kolorēto zīmējumu "Sievietes galva" (1921),
Neoklasicistiskajos darbos Pikaso pilnīgi atteicās no kubisma "vārdnīcas" elementiem
un uzsāka jaunu, stilistiski atšķirīgu daiļrades posmu, turpretī Uga Skulme abus kontrastējošos
virzienus veiksmīgi apvienoja. Tas ir pašsaprotami un loģiski, jo latviešu māksliniekam, kurš vēl
nebija paspējis pilnībā izvērtēt un pilnveidot kubismu, tikpat intriģējoša likās arī jaunā informā-
cija, kas bija saistīta ar oriģinālu klasisko formu interpretāciju. Kompozīcijā "Koncerts" (1923,
VMM) mākslinieks attēlojis ģitāristu - dīvainu, nedabīgi uzpūstu būtni ar pārmērīgi lielām,
ieplestām acīm. Personāža smagnējā ķermeņa, sejas vaibstu un robusto plaukstu apjomī-
gums mijas ar galda, fona un nošu lapas plaknēm. Raksturīgi, ka kubistu iecienītie objekti -
ģitāra un notis - saglabājušies arī jaunajā stilistiskajā variantā; jāpiebilst, ka vīrieša galvai otra-
jā plānā piemīt pašportreta iezīmes. Figurālajās kompozīcijās "Čigāni" un "Lieldienas" (abas:
1923, privātkolekcija Rīgā) piesaista labsirdīgs groteskums, ko rada savdabīgi dīvainais figūru
traktējums. "Čigānos" atveidotajā Pjēro un tumšmatainās sievietes tēlā Pikaso neoklasicisma
pazīmes parādās masīvajās sejās un figūrās, bet apģērbs un tā detaļas - krokojums, apaļie
bumbuļi, viļņotā apkakle - veidotas ar lakonisku nosacītību, kur ēnojumam ir ornamentāli
dekoratīvas funkcijas. Otrajā plānā atturīgos arhitektūras motīvus papildina iegareni, tortes
garnējumam līdzīgi mākonīši, kuriem gan nav nekādu vizuālu sakarību ar Pikaso piedēvēto
"rokoko" kubismu. Audeklā "
Uga Skulme "Čigānos" un "Klusajā dabā ar mūzikas
instrumentiem" (abi: 1923) fonā iegleznojis antīkā kapiteļa siluetu, tā faktūrā izmantojot kubis-
mam tipisko marmora virsmas imitāciju.
Lieldienas" pie galda sēdošās sievietes un vīrieša figūru zīmējumam un proporcijām ir līdzība ar "Čigānu" modeļiem, bet atsevišķu elementu risinājums rada
pat vēl manierīgāku iespaidu. Visai amizantu pieskaņu izraisa dāmas matu sakārtojuma, triju
gaišo olu, galda stūru un tā barokālo bumbveida kāju noapaļoto ritmu atkārtošanās. Abās
kompozīcijās figūru traktējuma robustumu un smagnējību atslogo savdabīgā, viegli rotaļīgā
noskaņa un košais kolorīts. Pēc tēlnieka Emīla Meldera domām, šajos darbos Uga Skulme
"turas pie reālā, bet, novedot apaļi veidoto formu līdz skulpturālai monumentālībai, panācis
viengabalainu gleznojumu. Apaļi veidotā forma, protams, nav nekas jauns, bet pie Skulmes
paralēli redzam arī plāksni."70
Vienlaicīgi 1923. gadā gleznoti arī divu kluso dabu uzstādījumi - atturīgi būvētā "Klusā
daba ar mūzikas instrumentiem" un formās daudzveidīgākā un atraktīvākā "Klusā daba ar
vīnogām" (abas: privātkolekcija Rīgā). Pirmajā darbā ar ģitāru centrā un melno klavieru stūri
labajā malā izpaužas tipiskas sintētiskā kubisma pazīmes, bet otrais pārstāv savdabīgu neo-
klasicisma variantu, kurā priekšmetu deformācija zaudējusi stūrainību. iegūstot dekorativizētu
plastiku. 1923. gada darbi apliecina Ugas Skulmes spilgto iztēli un radošo temperamentu;
māksliniekam latviešu glezniecībā nebija līdzinieku, kas, tāpat kā viņš, nodotos stilistiskajiem
meklējumiem Pikaso neoklasicisma posma iespaidā.
1923. gadā, aizraujoties ar Pablo Pikaso neoklasicisma formām, Uga Skulme radīja savdabīgās kompozīcijas ar dīvaini smagnējām un lielacainām būtnēm("Koncerts": VMM; "Čigāni", "Lieldienas": privātkolekcija Rīgā). Vienlaicīgi tā bija pakāpeniska atteikšanās no kubisma stūrainības un pāreja uz reālistiskākiem un plastiskiem formas apveidiem. Turpretī 1924. gada "Klusajā dabā" (VMM) neoklasicisma plastiku mākslinieks jau apzināti sācis pārveidot jaunreālismā. Uzsvērti apjomīgi, kaut art diezgan nosacīti, modelētie uzstādījuma priekšmeti - robustā baltā bļoda, oranžīgie apelsīni, dzeltenie citroni, manierīgais stikla
augļutrauks, masīvā, tumšā pudele un biezā galda plātne atrodas it kā nereālā bezgaisa telpā
kurā visām lietām, šķiet, piemīt akmens smagums. Pat stīvā, bālganā drapērija liekas kā no
akmens tēsta. Daudzveidīgajā uzstādījumā īpaši uzsvērta kompozīcijas elementu viengaba-
lainība. Augšmalā vizuālā noslēgtība panākta ar gleznas rāmja gaišo apmali,
https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:693892|article:DIVL2365|page:218
https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:696700|page:18