Vairāki starptautiski pētījumi apliecina, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir būtiski paaugstināts emocionālo grūtību un paškaitējuma risks salīdzinājumā ar sabiedrības kopējo populāciju. Īpaši augsta korelācija novērojama starp invaliditātes smaguma pakāpi, psihosociāliem traucējumiem un emocionālās pašaprūpes trūkumu. Sociālais spiediens, ierobežota autonomija un nepietiekams atbalsts veicina iekšēju spriedzi, kas nereti izpaužas kā emocionāla pašsakropļošana – piemēram, sevis vainošana, izolēšanās, atteikšanās no palīdzības vai ilgstoša emocionālo vajadzību ignorēšana.
Pētījumi uzsver, ka garīgās veselības pakalpojumiem ir jāpielāgojas cilvēku ar invaliditāti specifiskajām vajadzībām, nodrošinot drošu vidi, kurā iespējama atklāta komunikācija, atbalsts un līdzdalība. Projekta aktivitātes – sociālie apļi, tikšanās ar rehabilitologu, radošās nodarbības – ir tieši vērstas uz šo vajadzību apzināšanu un risināšanu, veicinot emocionālo labklājību, pašvērtējumu un kopienas atbalstu.