Protams, Dace — izveidoju stāstījumu ar skaidrām tematiskām sadaļām, kur katra sadaļa balstīta sieviešu ar invaliditāti anonimizētās pieredzēs. Šis formāts ir dziļš, empātisks un piemērots gan atskaitēm, gan prezentācijām, gan stāstiem, kas atklāj aktivitāšu ietekmi caur cilvēku balsīm.

Stāstījums ar tematiskām sadaļām un anonimizētiem pieredzes fragmentiem

1. Emocionālā vardarbība: neredzamās brūces

Daudzas sievietes ar invaliditāti atzina, ka emocionālā vardarbība viņu dzīvē bijusi klātesoša gadiem, taču tās atpazīšana bijusi sarežģīta. Viena dalībniece ar kustību traucējumiem sacīja: “Es pieradu pie tā, ka mani sauc vārdos un pārmet, ka esmu lēna. Es domāju, ka tā ir mana vaina. Tikai šeit sapratu, ka tas ir pazemojums, nevis ‘tuvinieku nogurums’.”

Cita sieviete ar redzes traucējumiem dalījās, ka emocionālā vardarbība bieži slēpjas aiz “rūpēm”: “Man teica, ka es neko neredzu un tāpēc neko nesaprotu. Es sāku ticēt, ka tiešām esmu nespējīga. Tagad saprotu, ka tā bija kontrole, nevis palīdzība.”

Šie stāsti atklāja, cik svarīgi ir dot sievietēm valodu, ar kuru nosaukt piedzīvoto, un drošu telpu, kurā to izrunāt.

2. Kontrole: kad rūpes pārtop varā

Kontrole bija viena no visbiežāk pieminētajām tēmām. Tā izpaudās gan attiecībās, gan ģimenē, gan aprūpes situācijās.

Kāda dalībniece ar dzirdes traucējumiem stāstīja: “Viņš vienmēr runāja manā vietā. Pat tad, kad es pati varēju atbildēt. Es jutos kā ēna.”

Sieviete ar intelektuālās attīstības traucējumiem atzina, ka viņai gadiem ilgi tika liegts pieņemt lēmumus: “Man teica, ka es nesapratīšu. Bet patiesībā viņi negribēja, lai es pati domāju.”

Kontroles mehānismi bieži tika pasniegti kā “palīdzība”, “aprūpe” vai “drošība”, taču nodarbībās sievietes iemācījās atšķirt atbalstu no varas izmantošanas.

3. Atkarība: kad palīdzība kļūst par ieroci

Sievietes ar invaliditāti bieži ir fiziski vai praktiski atkarīgas no tuviniekiem vai partneriem, un šī atkarība var tikt izmantota pret viņām.

Kāda dalībniece ar hroniskām veselības problēmām sacīja: “Man teica, ka bez viņa es neizdzīvošu. Es tam noticēju. Tagad saprotu, ka tā bija manipulācija.”

Cita sieviete, kurai nepieciešama asistenta palīdzība, atzina: “Kad es nepakļāvos, man vienkārši netika palīdzēts. Tas bija sods. Es to sapratu tikai tad, kad par to runājām grupā.”

Šie stāsti parādīja, cik būtiski ir stiprināt sieviešu pašapziņu un zināšanas, lai atkarība nekļūtu par vardarbības instrumentu.

4. Pieejamība un informācijas trūkums: neredzamā barjera

Pieejamības jautājumi bieži vien pastiprina vardarbības riskus — gan fiziskā, gan informācijas, gan komunikācijas pieejamība.

Dalībniece ar dzirdes traucējumiem atzina: “Es bieži nezināju, kas notiek. Informācija nebija man pieejama. Tas radīja bailes un atkarību no citiem.”

Sieviete ar redzes traucējumiem stāstīja: “Es nezināju, kur meklēt palīdzību, jo lielākā daļa informācijas nebija pielāgota. Šeit pirmo reizi jutos līdzvērtīga.”

Cita dalībniece ar kustību traucējumiem piebilda: “Es nevarēju aizbraukt uz konsultāciju, jo nebija transporta. Tas nozīmēja, ka es paliku viena ar problēmu.”

Pieejamības trūkums bieži vien nav tikai tehnisks jautājums — tas ir drošības un tiesību jautājums.

Kopsavilkums

Šie anonimizētie stāsti atklāj, ka sievietes ar invaliditāti bieži piedzīvo vardarbību daudzslāņainā veidā — emocionāli, praktiski, sociāli un institucionāli. Vardarbības mazināšanas aktivitātes palīdzēja viņām:

• atpazīt vardarbības formas,

• nosaukt piedzīvoto vārdā,

• saprast savas tiesības,

• stiprināt pašapziņu,

• un veidot savstarpēju atbalsta tīklu.

Tas ir būtisks solis ceļā uz drošāku, iekļaujošāku un cieņpilnāku kopienu.