Vienā no sarunām kāda dalībniece atzina, ka līdz šim nebija apzinājusies, ka emocionālā kontrole un pastāvīga kritika ir vardarbības forma. Viņa sacīja: “Es vienmēr domāju, ka tā ir tikai mana vaina — ka es neesmu pietiekami laba. Tikai šeit sapratu, ka tas nav normāli un ka man ir tiesības justies droši.” Šis atklājums viņai deva impulsu pārskatīt savas robežas un meklēt atbalstu.
Citā nodarbībā dalībniece dalījās pieredzē par ekonomisko atkarību, kas gadiem ilgi liedza viņai pieņemt lēmumus par savu dzīvi. Viņa teica: “Es nezināju, ka arī tas ir vardarbības veids. Man likās, ka tā vienkārši ir mana situācija. Tagad saprotu, ka man ir tiesības uz neatkarību.” Šī izpratne palīdzēja viņai spert pirmos soļus, lai atgūtu kontroli pār savu ikdienu.
Īpaši nozīmīga bija saruna ar dalībnieci, kura ilgi klusēja, bet pēc vairāku tikšanos drošības izjūtas atzina: “Es nekad neesmu par to runājusi. Bet šeit es jūtos droši. Es redzu, ka arī citas ir gājušas cauri līdzīgam. Tas man dod spēku.” Šis brīdis kļuva par pagrieziena punktu visai grupai, jo atklāja, cik svarīga ir kopienas solidaritāte un savstarpējais atbalsts.
Vairākas dalībnieces uzsvēra, ka nodarbības palīdzējušas saprast, kur meklēt palīdzību un kā rīkoties krīzes situācijā. Viena no viņām sacīja: “Es beidzot zinu, kur zvanīt un ko teikt. Agrāk es vienkārši sastingtu. Tagad jūtos drošāk.” Šī praktiskā skaidrība ir būtisks solis ceļā uz drošāku ikdienu.
Stāstījumi parādīja arī pozitīvas pārmaiņas attiecībās ar tuviniekiem. Kāda dalībniece atzina: “Es sāku runāt ar meitu par robežām un cieņu. Mēs abas mācāmies no šīm sarunām.” Tas apliecina, ka aktivitāšu ietekme sniedzas tālāk par individuālo līmeni un ietekmē arī ģimenes un plašāku kopienu.
Kopumā dalībnieču stāsti atklāja, ka vardarbības mazināšanas aktivitātes ne tikai sniedza zināšanas, bet arī radīja emocionālu drošību, stiprināja pašapziņu un veicināja savstarpēju atbalstu. Šī pieredze palīdzēja sievietēm saskatīt savas tiesības, atpazīt vardarbību un spert pirmos soļus pretī drošākai, cieņpilnākai dzīvei.