Atmiņās par LAMPU.

Arī šogad piedalījāmies sarunu festivālā kopā ar visiem, kuri tic atklātas sarunas nozīmei sabiedrības attīstībā. Šī gada centrālais jautājums — “Par ko nedrīkst nerunāt?” — kļuva par pamatu diskusijām, kas izgaismoja tēmas, kuras nereti paliek noklusētas, bet ir būtiskas kopīgai izpratnei un rīcībai.

Mūsu dalība ietvēra vairākus nozīmīgus notikumus, to skaitā:

Folkekkokken, Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Latvijā 35 gadu jubilejai veltītā dāņu kopīgās maltītes tradīcija, apliecināja, ka saruna visbiežāk sākas vienkāršā, cilvēciskā kopā būšanā.

Neredzamajā teltī sastapām stāstus, kas prasa klātbūtni, pacietību un gatavību ieklau telts “Sievietes sargā. Latvija atbalsta” apmeklējums, kur Sieviešu sadarbības tīkls kopā ar partneriem bija iniciējis sarunu “Kā sievietēm atbilstošs formas tērps militārajā dienestā var glābt dzīvības?”:Ukrainas karš ir izgaismojis jautājumu, par kuru līdz šim runāts pārāk maz — sieviešu drošību militārajā dienestā. Vairāk nekā 70 000 sieviešu dien Ukrainas bruņotajos spēkos, un vairāk nekā 10 000 no viņām atrodas frontes līnijā. Viņas aizsargā savu valsti un līdz ar to arī Eiropas drošību, taču daudzas joprojām izmanto ekipējumu, kas nav pielāgots sieviešu ķermenim.

LAMPA vēlreiz apliecināja: par būtiskām tēmām runāt nav tikai iespēja — tā ir nepieciešamība, kas stiprina sabiedrību un veicina izpratni.

Un, atgriežoties mājās, turpinājām diskusiju par jautājumu, kas mūs īpaši ieinteresēja un raisīja sarunas: Vai sieviešu pašcenzūra apdraud demokrātiju. Kādi praktiski soļi var mazināt sieviešu pašcenzūru Latvijā? Kad sievietes dzird citas sievietes runājam par sarežģītām tēmām  pašcenzūra mazinās. LAMPA mums atgādināja: klusums nav neitrāls. Ja sievietes atturas runāt par drošību, politiku, ekonomiku, militāro dienestu vai ikdienas pieredzēm, sabiedrība zaudē būtisku daļu zināšanu un realitātes.

Kā domājat Jūs?