Dzīve nebūs garlaicīga un neinteresanta, ja būsi radošs, izdomas bagāts.

Dzīve nebūs garlaicīga un neinteresanta, ja būsi radošs, izdomas bagāts. Tas attiecas arī motivācijas, iesaistes, līdzdalības un intereses veicināšanas veidiem, metodēm, kas palīdz stiprināt dalībnieku aktivitāti projektos un sapulcēs, kā arī rosināt ideju apmaiņu un efektīvāku lēmumu pieņemšanu. Mēs īpašu uzmanību šogad vēlamies pievērst atbalsta sniegšanas un sadarbības tehniku pielietošanai dažādu grupu iesaistē un sagatavot radošu un interaktīvu materiālu. Tie, kuri piedalīsies, uzzinās praktiskus risinājumus, kas sekmē motivāciju un iesaisti gan individuālā, gan grupas līmenī. Tas būs vērtīgs ikvienam, kas vēlas uzlabot prasmes veidot produktīvu un atvērtu vidi, palīdzēt personām ar invaliditāti noturēties darba tirgū, saglabājot piederības sajūtu sabiedrībai un novēršot nabadzību vecumdienās, kā arī atbalstīt uzņēmumus darbinieku piesaistē.

 Saskaņā ar inventarizācijas rezultātiem, atgriezti uz biedrības darbību neattiecināmi maksājumi REF: 71254,  REF: 222147 REF: 92193 210,87

https://www.diena.lv/raksts/dzivesstils/veseliba/biezakie-invaliditates-celoni-laundabigi-audzeji-asinsrites-sistemas-slimibas-un-skeleta-un-muskulu-slimibas-14328346?utm_source=draugiem.lv&utm_medium=social&utm_campaign=draugiem_zinas

Suņi- mūsu terapeiti

Aspāzijas mākslu studija

Mūsu pulkā ir aicināts ikviens, kurš vēlas gleznot, pat tad, ja nekad dzīvē nav rokās turēta ota. Patreiz, jau vairāku gadu garumā, gleznotājus iedrošina pasniedzējas Astras klātbūtne un padoms. Krāsu mīļi sanāk divas reizes nedēļā Pasta kvartālā, lai ienirtu krāsu pasaulē. 

Gleznošana ir meditatīvs process, kas atklāj visdziļākās un slēptākās cilvēka sajūtas:. Studijā mēs ikviens būsim mākslinieks, neatkarīgi no tā, kāda  ir pieredze gleznošanā jo gleznojot cilvēks savā mākslas darbā ieliek savu enerģiju. 

Runā mākslinieki:

Glezniecība man ļauj izstāstīt stāstu bez vārdiem. Manos mākslas darbos ir fragmenti no tā, ko esmu redzējusi un piedzīvojusi ikdienā, bet šīs ainas ir ievietotas citā realitātē, uzsverot pašu stāstu

Pirms uzsākt gleznot, uz paletes uzklājam krāsas, jo katra ir svarīga un es pat nezinu, kurā iemērkšu otu nākamajā mirklī. Nu gluži kā dzīvē, kad eju pa to gan ar balto, gan ar melno krāsu paletē, gan ar gaismu, gan ar ēnu, tiecoties uz harmonisku toni, baudāmu izpausmi, rotaļīgumu, prieku, drosmi, dažreiz nebaidoties raibuma un nesaderības.

Ainavas žanrs manuprāt var iemiesot un reprezentēt šo laikmetu vairāk nekā citi, tam piemīt dabā sastopamā gaismu spēle, dziļā dimensija, dažādas noskaņas un dabas mainība. Tāpēc tas ir laikmetīgs mākslas virziens.

Esi droša Digitālālajā pasaulē!

Esi droša Digitālālajā pasaulē! Aicinām uz interaktīvo kāršu spēli “Kiber-cietoksnis” un sarunu par vidi, kurai uzticam gan visikdienišķāko lietu norisi, gan iepazīšanos, gan

Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) publiskotajiem Labklājības ministrijas datiem pagājušā gada nogalē 11,3% jeb 213,5 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju bija viena vai otra invaliditāte.

Pēc Eiropas Savienības (ES) statistikas biroja "Eurostat" datiem, Latvijā ir visvairāk cilvēku ar kustību traucējumiem visā ES - 40,7% no kopējā iedzīvotāju skaita (pēc 2023. gada datiem),

Esam veiksmīgi realizējuši projektu #KonkurssRadiOgre

Projektā O` LEĢENDAS - UGA SKULME, iepazinām mūsu novada leģendas Uga Skulmes vispusīgās mākslas devumu, pētot, piedzīvojot, mācoties un tā iespaidā veidojot mākslas darbus.  Paldies visiem interesentiem. Projekts O` LEĢENDAS - UGA SKULME īstenots projektu konkursa "R.A.D.I. - Ogres novadam" ietvaros, kura organizētājs un finansētājs ir Ogres novada pašvaldība. Uzvarētāji saņēma dāvanu kartes.

LAI DZĪVO MĀKSLA!

"Manas iedvesmas dārzi" gatavojam jaunu izstādi

Veidojot iekļaujošu sabiedrību: Mūsu pieredze un ieteikumi

 Aicinām piedalīties aptaujā. ar mērķi veicināt iekļaujošu vidi, mazinot stereotipus un diskrimināciju. Atbildes būs vērtīgs ieguldījums, kas palīdzēs labāk izprast aktuālās problēmas un sekmēs pozitīvas pārmaiņas sabiedrībā.

 https://forms.gle/ySXKa5rEEaD4LiCy5 

piemēram

 Kāds ir viens stereotips par cilvēkiem ar invaliditāti vai kustību traucējumiem, kuru Jūs vēlaties kliedēt?

Persona ar invaliditāti ir tikai ratiņkrēslā

Kāds ir diskriminācijas veids, ar kuru Jūs, kā cilvēks ar invaliditāti vai kustību traucējumiem, esat saskāries visbiežāk?  

Veikalā pie kases, cituprāt, par pārāk lēnu rīcību

Vai varat dalīties ar vienu dzīves pieredzi, kuru Jūs vēlētos, lai citi saprastu – iekāp manās kurpēs?  

Pamēģināt iekāpt jaunajā vilcienā no vecajiem peroniem

“Vasara noraudājusies stāv pie pīlādžu koka –asaras sakrīt sarkanos ķekaros.Pārvērsties sēklās un zelta lapās,atdoties rudens vējam    nav viegli.  [L.Gulbe] Jā,atdoties rudens vējiem nav viegli. Pie manis aiz loga vēl viss ir zaļš. Tik tālumā viena kļava sārtojas .Bērziem lapu vainags paretinājies....

Esam uzsākuši biedru pārreģistrāciju, izmantojot pašreģistrācijas metodi

Esam uzsākuši biedru pārreģistrāciju, izmantojot pašreģistrācijas metodi. Sakarā ar biedru ar invaliditāti aktivitātes kritumu, gan saistībā ar invalīda statusa zaudēšanu, gandzīvildzes samazināšanos, gan darba atrašanu, gan kontaktadrešu un sasniedzamības neiespējamību, aicinām uz pārreģistrāciju. Tas ir nepieciešans ar biedru skaita apstiprināšanai un aicināšanai uz biederu sapulci. sapulci.

https://sadarbibastikls.lv/lv/veicinam-lidzdalibu-un-kopienas-iesaisti-kopa-ar-sieviesu-invalidu-biedribu-%E2%80%9Caspazija%E2%80%9D

Tas nekas, ka nekad neesi šādus darbus iepriekš veidojis!

Aicinām uz interaktīvu nodarbību ciklu Mākslas un tehnoloģiju savienošana mācīties digitalizēt un apstrādāt mūsu radītos mākslas darbus, izceļ inovatīvas saites starp mākslu un tehnoloģijām.

Mūsu jaunatne un ne tikai, vēlas  būt moderna un digitalizēta . Mums šķiet, ka vairs nav tādas intereses nākt uz skatīties uz reālu gleznu, savukārt  digitālās projekcijas un izstrādnes tiek uztvertas pilnīgi savādāk.. Tas veicina arī Mākslas pieejamību, sasistot mākslas valodu un nākotnes stratēģijas. Digitālās izstrādnes  ir drošs veids, kā aizsargāt mākslas darbus no fiziskas nolietošanās vai bojājumiem. padara mākslu pieejamu plašākai auditorijai ļauj tos izmantot virtuālajās izstādēs, izglītībā un interaktīvās platformās.

Jautājumi un soļi virtuālas izstādes izveidei:

 Izstādes doma, ideja.

Izstādes nosaukums.

Izveidot mūsu mākslas darbu attēlu kolekciju - fotografējot apstrādājot, darbus 

 Izmantojot attēlu kolekciju, veido virtuālu izstādi.

Prezentē visiem, kam vēlies.

Priecājies par paveikto!

Realitātes paplašināšanos un virtuālo realitāti – tehnoloģiju attīstība ļauj  veidot gan interaktīvas, gan iespaidīgākas izstādes, kurās apmeklētāji var justies iesaistīti un pilnībā izjust mākslinieka veidoto stāstu. Izmantojot algoritmus un sensorus, iespējams radīt dinamiskus un mainīgus mākslas darbus, kas aizrauj digitālās mākslas baudītāju.

Mākslas un tehnoloģijas nozīme sabiedrībā – digitālās mākslas nākotne sevī ietver jautājumus par mākslas ietekmi uz sabiedrību, kas vienlaikus strādā kā rīks viedokļa veidošanai, izteikšanai, kā arī sociālajai kritikai. Andrē Malro (André Malraux) 20. gs. vidū piedāvātā ideja par “muzejiem bez sienām” ir ieguvusi jaunu rezonansi, vienlaicīgi aicināsim apmeklētājus uz aktīvām diskusijām par digitālo drošību un piekrišanas nozīmi. Ņemot vērā pieaugošo tehnoloģiju lomu mūsu ikdienā, izstrādātās mākslas idejas var kalpot par pamatu pārdomām par mūsu pašu digitālo drošību. veicinot sabiedrības izpratni un atbildību.

https://pollunit.com/polls/tv1dkcy_kbon3yx256zodq

#KonkurssRadiOgreAicinām ikvienu interesantu

Ieskats Uga Skulmes darbu stilos #KonkurssRadiOgre

Pēc atgriešanās no Parīzes Uga Skulme - kubistu ideologs, kā
viņu 1929. gadā nodēvējis Visvaldis Peņģerots,64 - radīja kubis-
tiskus darbus, kuros izpaudās virziena sintētiskās fāzes iezīmes.
Kompozīcijā "Divi pie galda" (1923, privātkolekcija Rīgā) paraibā krāsu gamma rada formu
kārtojuma sadrumstalotības iespaidu, taču audekla "Portrets. Vīrietis pie galda" (1923.
privātkolekcija Rīgā) kolorītā un laukumu attiecībās jau panākta lielāka vienotība. Šos stilistikas
un formāta ziņā līdzīgos darbus var uztvert par diptihu, kura daļas vieno autora izvirzītais for-
mas meklējumu uzdevums. Ģeometrizēto laukumu kārtojums abās kompozīcijās balstīts uz
diagonāļu, stūraino un noapaļoto formu kontrastiem. Gleznā "Portrets. Vīrietis pie galda" hori-
zontālajā brūnā galda virsmā atveidota atturīgi viegla viļņveida faktūra, kapiteļa fragmentā
redzami kubistu iemīļotie sīkie krāsas triepieni, bet kopējā laukumu salikumā un formu
stilizējumā atklājas pilnīga autora neatkarība no tradicionāliem aizspriedumiem. Abstrahēto
plakņu vidū iespējams konstatēt gleznas rāmja, kolonnas kapiteļa, kā arī rokas fragmentu,
tomēr kompozīcijā izceļas nevis atsevišķas "nolasāmās" detaļas, bet gan spēcīgie krāsu
attiecību kontrasti, it īpaši melni dzeltenajās diagonālajās joslās centrā. Bet gleznas "Divi pie
galda" daudzkrāsainību veicina kubisma "vārdnīcai" tipiskais tapešu ornaments fonā, kā ari
brīvais otas raksts apakšējā labējā stūra detaļās. Abu 1923. gada darbu sarežģītā uzbūve,
kurā dominē sintētiskā kubisma elementi, taču netrūkst arī individuālā rokraksta savdabības,
liecina par ievērojumu mākslinieka profesionālā brieduma pakāpi salīdzinājumā ar
1921.-1922. gada Jēkabmiesta ainavu burtiski izprastā kubisma klucīšu mājiņām.

https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:693892|article:DIVL2365|page:136

Tā saucamajos neoklasicistiskajos 1920.-1923. gada darbos  Pikaso lielo eļļas kompozīciju uzmetumi varēja dziļi ietekmēt latviešu mākslinieku. Šim Pikaso glezniecības periodam Uga Skulme, izmantojot medicīnisku terminu, izveidoja savu apzīmējumu -"elefantiāze".67 Par pašām pirmajām
"piezīmēm" neoklasicisma stilā var uzskatīt viņa 1923. gada janvārī Kolarosi akadēmijā radītos
ātros modeļa uzmetumus - krokijus, kur gan kailu, gan apģērbtu modēju zīmējumos daba
pakļauta robusti smagnēju formu atainojumam, īpaši uzsverot roku masivitāti. Kādā ap šo
laiku zīmētā figurālā kompozīcijā "Peldētājas" Uga Skulme apliecinājis interesi arī par Pikaso
iecienītiem sižetiem, taču eļļas glezniecībā kailfigūru viņš izmantoja tikai pēc vairākiem
gadiem, pievēršoties jaunās lietišķības fascinējumam.
Spāņu meistara Pablo Pikaso neoklasicistiskie zīmējumi parasti muzejos - pat viņa
darbu muzejā Parīzē un Barselonā - nav izstādīti. Vienīgi Beilē privātkolekcijas (Bāzele) izstādē
Berlīnē68 ir izdevies redzēt kolorēto zīmējumu "Sievietes galva" (1921),  Neoklasicistiskajos darbos Pikaso pilnīgi atteicās no kubisma "vārdnīcas" elementiem
un uzsāka jaunu, stilistiski atšķirīgu daiļrades posmu, turpretī Uga Skulme abus kontrastējošos
virzienus veiksmīgi apvienoja. Tas ir pašsaprotami un loģiski, jo latviešu māksliniekam, kurš vēl
nebija paspējis pilnībā izvērtēt un pilnveidot kubismu, tikpat intriģējoša likās arī jaunā informā-
cija, kas bija saistīta ar oriģinālu klasisko formu interpretāciju. Kompozīcijā "Koncerts" (1923,
VMM) mākslinieks attēlojis ģitāristu - dīvainu, nedabīgi uzpūstu būtni ar pārmērīgi lielām,
ieplestām acīm. Personāža smagnējā ķermeņa, sejas vaibstu un robusto plaukstu apjomī-
gums mijas ar galda, fona un nošu lapas plaknēm. Raksturīgi, ka kubistu iecienītie objekti -
ģitāra un notis - saglabājušies arī jaunajā stilistiskajā variantā; jāpiebilst, ka vīrieša galvai otra-
jā plānā piemīt pašportreta iezīmes. Figurālajās kompozīcijās "Čigāni" un "Lieldienas" (abas:
1923, privātkolekcija Rīgā) piesaista labsirdīgs groteskums, ko rada savdabīgi dīvainais figūru
traktējums. "Čigānos" atveidotajā Pjēro un tumšmatainās sievietes tēlā Pikaso neoklasicisma
pazīmes parādās masīvajās sejās un figūrās, bet apģērbs un tā detaļas - krokojums, apaļie
bumbuļi, viļņotā apkakle - veidotas ar lakonisku nosacītību, kur ēnojumam ir ornamentāli
dekoratīvas funkcijas. Otrajā plānā atturīgos arhitektūras motīvus papildina iegareni, tortes
garnējumam līdzīgi mākonīši, kuriem gan nav nekādu vizuālu sakarību ar Pikaso piedēvēto
"rokoko" kubismu. Audeklā " Uga Skulme "Čigānos" un "Klusajā dabā ar mūzikas
instrumentiem" (abi: 1923) fonā iegleznojis antīkā kapiteļa siluetu, tā faktūrā izmantojot kubis-
mam tipisko marmora virsmas imitāciju. Lieldienas" pie galda sēdošās sievietes un vīrieša figūru zīmējumam un proporcijām ir līdzība ar "Čigānu" modeļiem, bet atsevišķu elementu risinājums rada
pat vēl manierīgāku iespaidu. Visai amizantu pieskaņu izraisa dāmas matu sakārtojuma, triju
gaišo olu, galda stūru un tā barokālo bumbveida kāju noapaļoto ritmu atkārtošanās. Abās
kompozīcijās figūru traktējuma robustumu un smagnējību atslogo savdabīgā, viegli rotaļīgā
noskaņa un košais kolorīts. Pēc tēlnieka Emīla Meldera domām, šajos darbos Uga Skulme
"turas pie reālā, bet, novedot apaļi veidoto formu līdz skulpturālai monumentālībai, panācis
viengabalainu gleznojumu. Apaļi veidotā forma, protams, nav nekas jauns, bet pie Skulmes
paralēli redzam arī plāksni."70
Vienlaicīgi 1923. gadā gleznoti arī divu kluso dabu uzstādījumi - atturīgi būvētā "Klusā
daba ar mūzikas instrumentiem" un formās daudzveidīgākā un atraktīvākā "Klusā daba ar
vīnogām" (abas: privātkolekcija Rīgā). Pirmajā darbā ar ģitāru centrā un melno klavieru stūri
labajā malā izpaužas tipiskas sintētiskā kubisma pazīmes, bet otrais pārstāv savdabīgu neo-
klasicisma variantu, kurā priekšmetu deformācija zaudējusi stūrainību. iegūstot dekorativizētu
plastiku. 1923. gada darbi apliecina Ugas Skulmes spilgto iztēli un radošo temperamentu;
māksliniekam latviešu glezniecībā nebija līdzinieku, kas, tāpat kā viņš, nodotos stilistiskajiem
meklējumiem Pikaso neoklasicisma posma iespaidā.   1923. gadā, aizraujoties ar Pablo Pikaso neoklasicisma formām, Uga Skulme radīja savdabīgās kompozīcijas ar dīvaini smagnējām un lielacainām būtnēm("Koncerts": VMM; "Čigāni", "Lieldienas": privātkolekcija Rīgā). Vienlaicīgi tā bija pakāpeniska atteikšanās no kubisma stūrainības un pāreja uz reālistiskākiem un plastiskiem formas apveidiem. Turpretī 1924. gada "Klusajā dabā" (VMM) neoklasicisma plastiku mākslinieks jau apzināti sācis pārveidot jaunreālismā. Uzsvērti apjomīgi, kaut art diezgan nosacīti, modelētie uzstādījuma priekšmeti - robustā baltā bļoda, oranžīgie apelsīni, dzeltenie citroni, manierīgais stikla
augļutrauks, masīvā, tumšā pudele un biezā galda plātne atrodas it kā nereālā bezgaisa telpā
kurā visām lietām, šķiet, piemīt akmens smagums. Pat stīvā, bālganā drapērija liekas kā no
akmens tēsta. Daudzveidīgajā uzstādījumā īpaši uzsvērta kompozīcijas elementu viengaba-
lainība. Augšmalā vizuālā noslēgtība panākta ar gleznas rāmja gaišo apmali, 

https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:693892|article:DIVL2365|page:218

https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:696700|page:18

Ugas Skulmes māksla. Jurģis Skulme #KonkurssRadiOgre

Pirmie Ugas Skulmes gleznojumi sievas- tēva vasarnīcā veikti 1927. gadā, sākoties kopdzīvei ar Kseniju Grāveri - latviešu valodas skolotāju un ārsti iesācēju. Liekas, ka mans tēvs būs bijis viens no pirmajiem gleznotājiem (ja ne pats pirmais) vēl pavisam jaunajā vasarnīcu ciematā Ogres pievārtē. No 1927. un 1928. gada vasarām ir saglabājušies vairāki Jaunogres un Ogres gleznojumi. Koku un krūmu apēnotas upītes ar brūnganiem purvu ūdeņiem turpat Jaunogrē, Ogres upes krasti Vecogrē, daži Zilo kalnu motīvi, tikko uzceltā Grāveru vasarnīca. Vairāku darbu atrašanās vieta ir zināma, bet par citu likteni ziņu tikpat kā nav. Vienīgais pieturpunkts ir manas mātes tā laika ieraksti piezīmju grāmatiņā. Mediķes kārtības mīlestībā viņa toreiz atzīmējusi pārdoto un aizdāvināto tēva gleznu jaunos īpašniekus. Piezīmes liecina par gleznu kādreizējo eksistenci, arī to gleznu, kuras saistītas ar Ogri.
Neapšaubot Ugas Skulmes Jaunogres un Ogres apkaimē divdesmito gadu beigu un trīsdesmito gadu sākuma gleznojumu māksliniecisko izteiksmīgumu, dažus var uzskatīt par kultūrvēsturiski īpaši nozīmīgiem. Tāds varētu būt 1927. gadā tapušais vasarnīcas Zilokalnu prospektā 3 pretskats. Toreiz tēva ainavgleznas nebija lielas, gleznojuma garākā mala nepārsniedza 70 centimetru. Sīkdaļās izstrādātais vasarnīcas attēlojums izceļas ar labu satura atklāsmi (bet nesadrumstalotību), kur īpaši pārsteidz pavisam nelielas figūriņas. Tie ir vasarnīcas iemītnieki - pašu ļaudis - gan lejā pie verandas, gan uz balkona. Nekļūdīgi atrasta katrai personai tipiskākā kustība. Gleznojums kā ēkas un ģimenes sava veida kopportrets raksturīgs divdesmito gadu beigposma Jaunogrei.. 1927. gadā stāvformātā uzgleznota Ogres upes ainava - skats no labā krasta uz Pārogri. Darbs, kurā Uga Skulme jau uzskatāmi atvadās no „jaunäs lietišķības", starpposma ceļā no  kubisma konstruktīvisma uz krāsainu glezniecību. „Ogres krasts" ir izteiksmīgs tā laika Vecogres
attēlojums ainavglezniecībā. Nākamajā vasarā viena no izcilākajām ainavām ir „Ogres upe ar
krastmalas kokiem". Abos darbos parādās mākslinieka zīmētājprasme un laba gleznieciskā
kultūra. 1928. gada darbos var just mākslinieka interesi par Holandes vecmeistariem, par viņu
glezniecības principiem. No Ogres pagātnes viedokļa abi gleznojumi ir neatkārtojami liecinieki.
Tie glabājas Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā.
Trīsdesmito gadu sākumā mana tēva darbi visai strauji kļuva krāsaināki. To laiku Ogri
raksturo daži vietējo dzirnavu attēlojumi. Vairākstāvu ēkas priekšplānā redzami labības malēju
pajūgi. Gleznas liktenis nav zināms. Šī darba krāsainu reprodukciju kopā ar jau minēto „Ogres
krastu" var aplūkot Anša Gulbja „Latviešu konversācijas vārdnīcas" pielikumā (pirms slejām
19697/19698), kā ilustrāciju šķirklim par Ogri. Vēsturiski varbūt visizzinošāk bijušo Ogri
attēlo mana tēva ap 1930. gadu plenērā gleznotai darbs „Ainava ar smēdi" („Piesmēdes"). Kompozīcijas vidusdaļā redzama Rīgas-Daugavpils šoseja - toreiz vēl grantsceļš. Kreisajā pusē -smēde, pāris pajūgu, vīrs, jādomā, kalējs, kurš darbojas ap balta zirga pakaļkājām. Savu kārtu gaida brūns zirdziņš. Gleznas labajā pusē var saskatīt nelielu, zilganu laukumiņu - tā varētu būt Ogres upes grīvas daļa. Ceļmalā, arī labajā pusē, regulāras formas grēda - plienakmeņu kaudze. Trīsdesmitajos gados līdztekus Daugavai pie šosejas ik pa gabalam atradās šādi krāvumi.
Akmeņskaldītāji caurām dienām smalcināja dolomīta gabalus, kuru drumslas klāja uz ceļiem.
Tas bija smags roku darbs. Atceros, kopā ar tēvu Ogres apkārtnē staigājot, redzējis puskailos skaldītājus veicam grūto, vienmuļo darbu. Smēdes gleznā ievērojamu vietu aizņem koku lapotne. Gleznas kopnoskaņa ir vasarīgi saulaina. 1932. gadā pie vecākiem Jaunogres vasarnīcā viesojās mūsu ģimenes ilggadējs draugs gleznotājs Ģederts Eliass ar dzīvesbiedri lietuviešu mākslas vēsturnieci Halīnu Kairjūkštiti- Jacinieni. Notikums iemūžināts mana tēva fotogrāfijā. Viņam bija „Nagel" firmas plašu fotoaparāts ar autoknipsi. Tēvs novietoja fotokameru uz statīva, izraudzījās kompozīciju, ielika aparātā fotoplati, iedarbināja autoknipsi un pats ieņēma sev izraudzīto vietu kopējā grupā. Tādā veidā radušies tagad jau par vēsturiskiem uzskatāmi fotoattēli.
Eliasu pāra viesošanās reizē fotografēšanās notikusi uz balkona virs verandas. Ģederts,
izmeties kreklā, bet ar kaklasaiti, ar paleti rokā glezno. Mazais puika priekšplānā, kurš ziņkārīgi
vēro tēvoča darbu, esmu es. Aizmugurē Halīna ar māti. Līdzās darba drēbēs tēvs. Fotogrāfijā
daļēji saskatāma krāsu vai, kā to reizēm citādi sauc, studiju kaste, no kuras izņemta palete.

Ogre Rakstu un atmiņu krājums

https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:696123|article:DIVL939|page:83
Projekts O` LEĢENDAS - UGA SKULME tiek īstenots projektu konkursa "R.A.D.I. - Ogres novadam" ietvaros, kura organizētājs un finansētājs ir Ogres novada pašvaldība.

Jaunogres vasarnīca un apkārtne Jurģis Skulme

Man bija Ogres un Jēkabpils vecvecāki. Mates vecāki dzīvoja Rīga un Jaunogrē. Kaut ari
Jaunogrē ziemas tika pavadītas reti, viņus tomēr sauca par Ogres vecotēvu un vecomāti.

1925. gada rudenī Ikšķiles muižas zemē rosījās mērnieki. No muižas atdalītajā Mālukalnā
izveidoja apbūves gabalus un sastādīja to plānus. Decembrī manas mātes tēvs Andrejs Grāvers
Rīgas pilsētas Nekustamo īpašumu nodaļā noslēdza līgumu par dzimtsnomā izdodamu,
pakāpeniski nomaksājamu zemes gabalu, kas vēlāk ieguva adresi: Jaunogrē, Zilokalnu
prospektā 3. Vecajos dokumentos saglabājies dzīvojamās mājas būvprojekts, ko parakstījis
būvuzņēmējs J. Stārķis un kas apstiprināts 1926. gada februārī. Projekta autors nav zināms,
jādomā, ka tas varētu būt pats būvuzņēmējs. lecerētās ēkas plānojums ir necils, lai gan
būvēšanas laikā pārveidots, to it kā uzlabojot. Noprotams, ka vecaistēvs skopojies, izvairoties
pasūtīt vasarnīcas projektu zinošam arhitektam, pretēji tam, kā tas noticis cituviet kaimiņos.
lespējams, ka dzimtsnomnieka kabata bija par plānu nopietnākai iecerei. Noslēgtajā līgumā
norādīts, ka zemes gabals jāapbūvē trīs gadu laikā, dzīvojamā māja ar verandu un saimniecības
ēka nedrīkst aizņemt vairāk kā piecus procentus no gruntsgabala kopplatības. Dzīvojamā māja
nedrīkst būt augstāka par diviem stāviem, tai jābūt vasarnīcai un jāatrodas noteiktā attālumā no
ielas un kaimiņu robežām. Pat žogam bija noteikts augstums. Obligāti jāapstiprina ēkas fasāžu
projekts (bet ne plānojums!). Domājot par jaunizveidojamā vasarnīcu ciemata labiekārtojumu,
līgumā noteikts, ka dzimtsnomniekam nav atļauts turēt mājlopus un... kaķus. Pēdējā
nosacījuma praktiskā izpausme bija tāda, ka, lai nu kā, bet putnu ciematā netrūka. Lai neradītu
nestabilitāti tikumībā, līgums aizliedza alkoholisko dzērienu tirgotavu un atklāto namu turēšanu.
Andrejs Grāvers visus nosacījumus izpildīja.
1926. gada pavasarī sāka celtniecību, un gadu vēlāk jaunbūvē jau varēja uzturēties.
Spriežot pēc vecām kvītīm un rēķiniem, tās tālākveidošanas darbi pakāpeniski turpinājušies
vairāku gadu garumā - ierīkota elektriskā instalācija, krāsota mājas iekšpuse un ārpuse, būvēta  saimniecības ēka, ko sauca par šķūni un tāds tas arī bija. Tā galā iekārtoja pieklājīgu istabiņu ar
plīti kalpotājai. Šķūņa grīdā bija lūka, pa kuru varēja nokļūt vēsā pagrabā. Tā bija noslēpumaina
telpa, kurā glabājās bērza sulu pudeles, laikam arī ievārījums un vēl kaut kas, ko neatminu.
Pēcāk uzbūvēja tīri labu plienakmeņu mūra pagrabu un ierīkoja otru, mazāku aku apbūves
gabala dziļumā - sakņu dārza laistīšanai. Tur pārpurvotā meža tuvums bija vairāk jūtams un
akas ūdens - brūnsarkans. Vecvecāki ierīkoja lecektis un bišu dravu.
Grāveru vasarnīca kļuva par vienu no pirmajām celtnēm Jaunogrē. Citi tuvi un atstati
kaimiņi savas ēkas, vismaz to ārējo veidolu, pabeidza vēlāk. Vecātēva apbūves gabala plānā
lasāms Mālkalnes vārds. Šis Jaunogres sākotnējais nosaukums saglabājās līdz 1932. gadam.
Pārcilājot veco korespondenci, redzams, ka divdesmito un trīsdesmito gadu mijā un pat vēlāk uz
vēstuļu aploksnēm līdzās Ogres vārdam minēta Mālkalne. Vai vasarnīcu ciematā māli bija
atrodami, šaubos. Jaunogres prāvākā daļa, īpaši tā, kas tuvāk Zilajiem kalniem, ir līdzena, vietumis
zema, smilšaina, arī purvaina. Dažs paugurs rodams tuvāk dzelzceļam; vai tur māli būtu?

Manas mātes tēva gruntsgabals atradās pavisam nelāgā, gauži zemā un, kā man šķiet,
neveiksmīgi izraudzītā vietā. Tiesa, tuvāk ielai, Zilokalnu prospektam, pārlieku mitrumu nejuta,
tur bija smilšaina, mazauglīga zeme. Līdzās uz Zilo kalnu pusi atradās vēl viens gruntsgabals,
kurā man nepavisam nekārotos dzīvot. To saule apspīdēja mazāk par mūsējo. Vēlākos gados
īpašnieki mainījās un par kaimiņiem kļuva dzejnieks Pāvils Vīlips un aktrise Elvīra Bramberga.
Dzejnieka acu skatiens reti skāra sastaptos, tostarp arī mūs. Viņš lūkojās kaut kur garām, viņam
vien zināmos tālumos. Tomēr virsū neuzskrēja. Dzīvesbiedre bija publikas pielūgta pirmskara
Dailes teātra dziesmuspēļu zvaigzne. Viņa zemes virsmai mita tuvāk.

Otrpus ielai iepretī vecvecāku mītnei bija patvērušās nedaudzas priedes. Izretināti koki
ieskāva jaunbūvi. Cik vien atceros šo pagalam neizskatīgo celtni, nekad pie tās nemanīja kādu
rosāmies. Jaunbūve mazpamazām zaudēja apšuvuma svaigo dēļu nokrāsu un sveķu smaržu,
kļuva aizvien pelēkāka, aizvien bezcerīgāka, līdz pārvērtās par skumju pieminekli pašas liktenim.
Pēc daudziem gadiem, nonākot Zilokalnu prospektā, tik sen neredzētajās vietās, pārsteigts
atklāju, ka nīkulīgā, mūžam nepabeigtā ēka pārvērtusies par apdzīvotu māju. Vai patiesi tā
pieredzējusi būvdarbu turpinājumu un pabeigšanu?

Aiz līdzās esošās kaimiņmājas slējās zaļoksnēju egļu gārša, apēnotie, tumšie dziļumi likās
kaut ko slēpjam. Viņpus eglēm Zilokalnu prospekts sašaurinājās līdz neizskatīgam ceļam, kas
turpinājās Zilo kalnu virzienā. Līdzās ceļam bija izrakts paprāvs novadgrāvis, kura ūdeņi urdza
no mitrām, vietumis purvainām mežaudzēm. Grāvja slīpajās malās varēja redzēt kūdrainas,
melnganas trūdzemes un pašā apakšā dzeltenoranžu smilšu kārtas. Pat sausās vasarās
brūnīgie novadūdeņi neapsīka. Aiz grāvja pletās nelielu bērziņu un citu sīku, neizaugušu koku
biežņa ar brūklenāju un mellenāju klājumu. Bija arī virši, kuru Ogres apkaimē netrūka. No
brikšņiem nereti izlīda čūskas - parasti izskatīgās, bet neieredzētās odzes, dažāda brūnuma,
līdz pat melnumam. Sarkanīgās dēvēja par kaparčūskām. Tās bija krāsas, kas piemita čūsku
pierastajām uzturēšanās vietām. Retāk manīja prāvus, tumšus zalkšus ar dzelteniem laukumiem
abpus galvai. Gadījās pa glodenei, kuras sauca par gludčūskām.  Varbūt pat trešdaļu no vecvecāku Jaunogres īpašuma aizņēma mežs ar galvenokārt
pusauga kokiem. Bija arī prāvi, ilggadīgi bērzi, egles. Mežaudze man nelikās mīlīga, bet mellenes,
brūklenes un sēnes tur varēja atrast gana. Vakarkrēslā mežiņa jaunkoku zarotnēs saradās rubeņi.
Ja naktsmieru iztraucēja, tie smagi un trokšņaini cēlās spārnos un aizlidinājās nedaudz tālāk. No
ieejas vārtiņiem nākošā grantētā celiņa malā auga jauni bērziņi. Zālienā vecāmāte bija sastādījusi maijpuķītes. Tās ātri savairojās un aizņēma nenoteikta apveida laukumu. Pavasaros, maija dienās, maijpuķīšu lapu klājienā parādījās daudzdaudzi baltgani ziedu ķekari. Krāšņo kopainu papildināja vāra smarža, kas izraisīja romantiskasnoskaņas. Dobēs - gan aplī verandas priekšā, gan sānmalā - bija īstu dārza puķu stādījumi, arī flokši. Rudenīgās puķes radīja mazliet skumīgu, rūgtenu noskaņu. Zilokalnu māja un flokši manā atmiņā nav šķirami, noprotams, ka arī vecaimātei tie īpaši patika.
Sakņu un puķu dārzam atvēlētā zeme bija pelēka, mazauglīga smilts - sausās vasarās tādi kā pelēcīgi putekļi. Ne visai stiprs lietus samērcēja tikai pelēkzemes virskārtuun izveidoja tādu kā garozu. Apakšā mitruma trūka. Rīta saule cēlās aiz tuvējām zemajām, ciņainajām pļavām, kas šķīra Jaunogres ciematu no tā sauktās lielās jeb vecās Ogres. Pļavās ganījās govis. Tālāk atradās mazbānīša lokomotīvju depo. Nenorietējusi saule ieslīdēja vecātēva gruntsgabala rietumdaļas jaukto koku biežņā. Sāka džinkstēt odi. Vakari man nelikās tīkami. No tuvējiem pārpurvotajiem mežiem cēlās migla, radot drēgnumu. Ja saullēkts sakrita ar vēl neizklīdušajiem miglas slāņiem, gaismas rotaļās atklājās daudz skaistuma. Tāpat vakarmiglās, kad kalnu lejdaļas itin kā pazuda, un tie vairs nesaistījās ar zemi. Līdz pēckara gadiem Jaunogrē pastāvēja šaursliežu dzelzceļš, kas no Ogres virzījās uz rietumiem - garām Zilo kalnu ziemeļpusei, līdztekus Tīnūžu ceļam. Pēc tam, taisnā leņķī pagriežoties uz ziemeļiem, aizveda lielajos Turkalnes mežos. Mazbānīti nepārvadāja pasažierus, bet nogādāja baļķus un stutmalku uz Ogri. Galapunkts bija ne pārāk tālu no Jaunogres ciemata - austrumpusē aiz zemajām pļavām, līdzās Vecogres apbūvei. Tagadējās
pirts vietā atradās mazbānīša depo. Pagriezienā no Tīnūžu ceļa uz Turkalnes pusi vilcieniņš brauca gausāk, tūdaļ pat tam vajadzēja saņemties, lai rāptos kalnup. Tur varēja pamanīties uzrausties uz tukšajām platformām un vizināties. Bet cik tālu? Meži, meži, tikai meži. Kādas reizes nobraucām vairākus kilometrus, ainava nemainījās, nekādi atklājumi neradās. Un, jo tālāk brauci, jo ilgāka
atpakaļnākšana. Tomēr sēņotāji un ogotāji mazbānīti dažkārt izmantoja. Pa reizei tika organizēti
arī izpriecas braucieni. Kad un kālab novāca šaursliežu dzelzceļu? Neatceros. Varbūt kokvedēju
dzelzceļam radās jauni saimnieki ar jauniem plāniem. Tagad uz lielajiem mežiem ved smilšaina
stiga. Kas to lai zina, kurp pa to tikt.

Ogre Rakstu un atmiņu krājums

https://gramatas.lndb.lv/periodika2-viewer/?lang=fr#panel:pp|issue:696123|article:DIVL939|page:79

Depresijas nomākts, mākslinieks nodi-
bina jaunu ģimeni, apprecas ar filoloģi un me-
diķi Kseniju Grāveri. Vasarā U.Skulme glezno
Ogrē. Viņš apmeties sievas Ksenijas vecāku
vasarnīcā Jaunogrē, kas sākotnēji saukta par
Mālkalni. Gleznošanai Jaunogre nav īpaši iero-
sinoša, bet ar labu gribu arī te var rast ko darīt. Labākie viņa
gleznojumi gan ir tie, kas darināti dažus kilometrus attālajā Vec-
ogrē pie Ogres upes. Tie ir dabasskati ar monumentālisma ie-
zīmēm - kompozicionāli labi līdzsvaroti, stipri krāsaināki par
iepriekšējo gadu darbiem. Viņš neatgriezeniski pievērsies glez-
niecībai, ko mēdz saukt par jauno lietišķību, ar to saprotot pa-
stiprinātu priekšmetiskumu, formu un detaļu izstrādājumu. Tiek
izmēģināti Parīzes studiju mēnešos pētītie puantilistu glezniecī-
bas paņēmieni. Ar šo metodi, uz gaišas pamatnes līdzās novie-
tojot dažādu krāsu mazus laukumiņus - punktus, var panākt
lielāku piesātinājumu, nekā krāsas sajaucot uz paletes

Projekts O` LEĢENDAS - UGA SKULME tiek īstenots projektu konkursa "R.A.D.I. - Ogres novadam" ietvaros, kura organizētājs un finansētājs ir Ogres novada pašvaldība. #KonkurssRadiOgre

#KonkurssRadiOgre

Mēs, sieviešu invalīdu biedrība "Aspāzija" aicinām piedalīties projektā O` LEĢENDAS - UGA SKULME, kur iepazīstam mūsu novada leģendas Uga Skulmes vispusīgās mākslas devumu, pētot, piedzīvojot, mācoties un tā iespaidā veidojot mākslas darbus. 

  Uga Skulme (1895–1963)- viens no ievērojamākajiem Latvijas 20. gs. māksliniekiem: gleznotājs, grafiķis, mākslas kritiķis, pedagogs un spilgta, radoša personība, viens no Skulmju dinastijas māksliniekiem. Mākslinieka Ugas Skulmes dzīve un radošā darbība  saistīta ar Ogri. Kopš 1926. gada lielu daļu savas dzīves Ugis Skulme pavadīja ģimenes vasarnīcā Jaunogrē, tagadējā Zilokalnu prospektā 3. Uzturoties Ogrē, tapuši daudzi darbi – mākslinieks gleznojis pilsētas ainavas, Ogres upes krastus, upīti Lebiņu, Zilos kalnus, skatus no Ogres Kangariem uz Jaunogri un Ogri.  Glezna „Jaunogres vasarnīca”, kuras daļa izmantota 'mūsu afišā,  ir viens no vērtīgākajiem un U. Skulmes radošo devumu vispilnīgāk raksturojošajiem darbiem, turklāt tai ir arī vēsturiska, tieši Ogres pilsētai svarīga vērtība.