“Ko un kā darīt pēc tam, kad pacients smagā stāvoklī tiek izrakstīts no slimnīcas pēc insulta?

Terēzes stāsts Saīsināti no Portāla Kasjauns.lv 06.marts 2017

Pēc izrakstīšanās no slimnīcas Terēze kopā ar smagi slimo māti nonākusi tādā kā informācijas vakuumā – nav bijis nedz skaidrības, nedz arī norādījumu, kā rīkoties, lai tuviniekam būtu izredzes izdzīvot un atlabt pēc smaga insulta. Kad internetā sameklēts kas vairāk par iespējām rehabilitēties, noskaidrojies, ka bez milzu tēriņiem un garu rindu izstāvēšanas variantu ir gaužām maz.

Statistika: Latvijā katru dienu apmēram 26 cilvēkus piemeklē insults jeb, vienkārši sakot, asins izplūdumu galvā (šajos datos ietilpst tikai tie, kuri nonāk slimnīcu stacionāros, šeit nav uzskaitīti tie, kuri no insulta mirst mājās).

Insultam ir dažādas smaguma pakāpes — no pavisam viegla līdz nāvējošam. Manai mammai bija ļoti smags insults 2016.gada janvāra sākumā. Pēkšņi visa mūsu ģimenes dzīve sagriezās ar kājām gaisā. Vīrs un bērni palika otrajā plānā, jo priekšplānā izvirzījās mammas cīņa par dzīvību. Pirmkārt, jāsaka ļoti liels paldies Gaiļezera slimnīcai, kur ārsti, medicīniskā aprūpe un rehabilitācija bija augstā līmenī. Bet visiem insulta, kā arī smagu traumu pārcietušiem pacientiem pienāk brīdis, kad jāizrakstās no slimnīcas, jo ārsti savu ir paveikuši un būtu jāsākas garam rehabilitācijas procesam. Bet tālāk viss gulst uz radinieku pleciem. Nekāda informācija ar iespējamajiem variantiem pie izrakstīšanas netiek dota.

Neskaidrība. Ko darīsim tālāk? Skaidrs, ka mammai ir vajadzīga 24 stundu medicīniskā aprūpe, kā arī rehabilitācijas turpināšana. Pirmais — ķeros klāt internetam un mēģinu atrast kaut ko uz frāzi "insulta rehabilitācija". Visvairāk informācijas atrodu portālā Cālis.lv, kur cilvēki dalās savā personīgajā pieredzē. Vispār informācijas ir ļoti maz. Atrodu, ka ir rehabilitācija Līgatnē un Vaivaros, sazinos, bet saprotu, ka mammas stāvoklis ir "par smagu" abām iestādēm, ka mums jāmeklē vieta, kur ir ļoti laba aprūpe, arī ikdienas fizikālā terapija, darbs ar logopēdu.  Kā izrādās, šāds starpposms reāli nav atrodams. Ir vai nu rehabilitācijas iestādes - kā Vaivari, kur pacientam jau cītīgi jā darbojas līdzi, vai arī sociālās aprūpes iestādes, kur, sauksim lietas īstajos vārdos, cilvēks ir aizvests nomirt. Un šeit jāsaprot arī tas, ka insults piemeklē arī gados jaunus cilvēkus, ka ir dažāda vecuma cilvēki pēc smagām traumām vai avārijām, kuriem arī ir nepieciešams tieši šis starpposms starp slimnīcu un aktīvo rehabilitāciju, kuriem ir vajadzīga 24 stundu medicīniskā aprūpe un fizikālā terapija. Pašreiz Latvijā ir situācija, ka šāda starpposma reāli nav un sanāk tā, ka kādam no piederīgajiem ir jāaiziet no aktīva darba un jāuzņemas pilna aprūpe par radinieku. Vai arī kādam jāpelna tik daudz, lai varētu apmaksāt 24 stundu medicīnisko aprūpi mājās vai aprūpes namos. Izstāvot garas rindas, priekšā milzu izcenojumi. Pirms izrakstīšanas no slimnīcas (marta sākumā) ejam runāt ar sociālo darbinieci. Viņa piemin Rīgas 1.slimnīcu, uz turieni aizejot visvairāk, tiek minēts arī kaut kas Iecavā. Tā arī visa informācija no slimnīcas puses. Visur ir garas rindas, 1.slimnīcā jau kopš decembra. Sākas stress — ko lai dara, kur lai iet. Caur paziņām izdodas vietu atrast 1.slimnīcas teritorijā esošajā privātajā aprūpes centrā "Mentamed". Kamēr nododu dokumentus, vadītājas kabinetā ik pa piecām minūtēm iezvanās telefons, uz ko viņai ir viena atbilde: "Nē, pagaidām vietu nav. Mjest ņjetu. Vietu nav."Saprotu, ka telefona otrā galā katru dienu ir desmitiem izmisušu radinieku. Esam laimīgi, ka vismaz ir vieta, bet tālāk sākas realitāte. Cena ir 20 eiro diennaktī (600 eiro mēnesī) un tajā ietilpst tikai aprūpe. Gaiļezera 16.nodaļā gulošos slimniekus, lai nerastos izgulējumi, ik pēc divām stundām groza. Apgroza arī vienreiz naktī, šeit jāpierod pie cita grafika... Viss, kas slimniekam nepieciešams, jānes pašiem. Šķidrais ēdamais “Nutrisons”, ko baro caur zondi, dienā izmaksā 10,24 eiro plus vienreizēja zonde – 4,75 eiro. Aptiekā pajautāju, vai, ja pērk vairākas pakas, piemēram, 30 dienām, kas iznāk 450 eiro, nevar dabūt atlaidi, pajautāju arī, vai valsts neapmaksā kādu daļu. Nē, atlaidi nevarot dabūt, un arī valsts neko neapmaksājot, jo tas nav dzīvībai bīstams stāvoklis. Pie sevis gan nodomāju, ka, ja nedotu to “Nutrisonu”, cilvēks varētu nomirt. Par visām pārējām higiēnas precēm vēl sanāk apmēram 50 eiro sākumam.

5 slimnīcas darbinieki uz 53 pacientiem. Nākamā rītā eju iepazīties ar dakteri, saku: "Labrīt, dakterīt, gribēju iepazīties, mēs mammu vakar atvedām." — "Mammas, mammas, es jau visas mammas apskatīju. Viss ir izdarīts, nu, kura bija jūsējā?" Turpinājumā klausos, ka nekādas īpašas lietas mēs vienam pacientam nevaram veltīt, arī nekādas profilaktiskas vēnu zeķes nevaram vakaros vilkt nost un no rītiem vilkt atkal kājās, ka viss tas, kas tur ekstra sarakstīts slimnīcas izrakstā, ko vajadzētu turpināt darīt, uz viņiem neattiecas, ka tas viss ir uz mums pašiem individuāli, jo viņi var nodrošināt tikai primāro apkopi. Sajutos kā skolā pie ļoti stingras skolotājas, bet arī saprotu, ka man jābūt pateicīgai, ka vispār tik smags pacients ir šajā iestādē uzņemts. Saprotu arī to, ka no vienas medmāsas un četru cilvēku palīgpersonāla uz 53 cilvēkiem neko vairāk par minimālu aprūpi sagaidīt nevar un negribētos jau arī vainot "grēkā" pieķertās sanitāres, kuras tikai ieraksta, ka pacients pagrozīts, bet īstenībā jau 16 stundas no vietas guļ vienā un tajā pašā pozā. Tā jau ir sistēmas problēma — ka nav noteikts, vai arī, ja ir noteikts, tad ir pārvērtēts, cik būtu minimālais personāls vajadzīgs uz 53 gultām, lai pacienti saņemtu cilvēku cienīgu aprūpi.

Rehabilitācija. Tā kā mums no slimnīcas ir nosūtījums tālāk turpināt rehabilitāciju 3—5 reizes nedēļā fizioterapija, 3—5 reizes nedēļā logopēds, cenšos noskaidrot, kā es varētu dabūt šos pakalpojumus. Ir valsts apmaksāti pakalpojumi pacienta dzīves vietā, šai iestādei ir noslēgts līgums ar kaut ko, un man iedod vārdu, kam zvanīt, zvanu, bet fizioterapeits ir ļoti noslogots un uz centru var tikt tikai reizi nedēļā.

Jāmeklē tālāk. Skatos internetā — 1.slimnīcā ir Rehabilitācijas nodaļa. Izlasu: ir daudz fizioterapeitu, ir logopēds, – tieši tas, kas mums vajadzīgs. Zvanu, jautāju, vai varētu fizioterapeits atnākt pie mammas vienu reizi dienā. "Nē, mēs tādus pakalpojumus nesniedzam, var pie mums nākt vingrot, bet mēs pie pacienta neejam". Es saku, ka tas ir tikai pāris soļu attālumā, man atbild, ka saprotiet, mums nav tāda pakalpojuma, es nevaru tādu pakalpojumu noformēt. Noprasu, kam pieder šī rehabilitācijas nodaļa — "Rīgas pašvaldībai".

Nodomāju, ka esmu ar mieru maksāt un ka šī būtu perfekta sadarbība ar divām sociālajām nodaļām, kas atrodas slimnīcas teritorijā, bet diemžēl tā nav. Saprotu, ka man pašai jāmeklē fizioterapeits caur paziņām, kam man personīgi jāmaksā 20 eiro stundā uz rokas. Tas būtu nedēļā 100, mēnesī kopā — 400 eiro. Nu jau esmu tikusi līdz 1500 eiro mēnesī. Bet saprotu arī to, ka šī nav īstā vieta mammai un ka man pēc iespējas ātrāk jāmeklē kaut kas piemērotāks.

Vakarā galva griežas un ir ļoti, ļoti žēl mammas, ka es nespēju palīdzēt, bet — nav ko čīkstēt, jāmeklē tālāk. Ir jau varianti — internetā izlasu par "Bikur Holim", ka tur arī ir rehabilitācija uz vietas, kā arī braukšu uz Biķernieku privāto nodaļu, kura domāta tieši insultu pārcietušajiem. Starp citu, mājas lapās viss ir ļoti skaisti aprakstīts, bet aizbraucot realitātē...

Aizbraucu uz "Bikur Holim". Istabiņas, kurās ir divas gultas, maksā 30 eiro, bet istabiņa ir kā pēckara istabiņa — nekas daudz nav mainījies kopš padomju laikiem, katra rehabilitācijas stunda — 8 eiro. Ātri mūku no turienes prom, jo saprotu, ka es nekad mūžā pati tur negribētu nonākt (šeit kopā ar ēdamo un rehabilitāciju arī sanāktu 1500 eiro mēnesī).

Rehabilitācija pēc insulta – dārgs maratons

Tālāk braucu uz Biķerniekiem, uz privāto nodaļu. Pēc sarunas ar dakteri saprotu, ka, lai arī cik sāpīgi dārga atrašanās šeit nebūtu (vidēji 150 eiro diennakts, kurā iekļauts viss, ieskaitot rehabilitāciju, ārstu konsultācijas, aprūpe, grozīšana ik pēc divām stundām), šī ir vienīgā vieta, kura sniegs to, kas mammai ir nepieciešams – medicīnisko aprūpi un rehabilitāciju. Jo, kā pasaules statistika pierāda — pirmajos sešos mēnešos pēc insulta, ja cilvēks izdzīvojis, ir svarīgi veikt aktīvu rehabilitāciju, lai cilvēks nepaliktu "uz gultas", ir jādara viss iespējamais, bet to, kā vienkāršs Latvijas iedzīvotājs to varētu veikt, nav saprotams.

Braucu un domāju: 3900 eiro mēnesī... Bet saprotu arī to, ka tā ir vienīgā iespēja, jo cita alternatīva šai nodaļai Latvijā nav, vismaz es nezinu par tādu, bet zinu tikai to, ka ja ar mani kaut kas notiktu, mana mamma atdotu visu, kas viņai ir.

Vēl ir runa arī par rehabilitācijas ciklu Siguldas slimnīcā, bet saprotam, ka arī šīs 10 dienas šajā brīdī neko nedos. Kopīgā ģimenes apspriedē nolemjam pirmdien mammu pārvest uz Biķerniekiem. Kā teica dakteris: "Šis ir maratons, ļoti dārgs maratons." Kas to lai zina, kurā kilometrā mēs tagad esam.

Vēl aizbraucu uz "Dzintaru Melodiju", kas atrodas netālu no tirdzniecības centra "Spice". Tas ir francūžiem piederošs tā dēvētais "senior living" (rezidence senioriem ar medicīnisko aprūpi). Skaists, tīrs, jauns, vienvietīgi vai divvietīgi numuriņi, parunājos ar ļoti jauku un atsaucīgu direktoru, arī cenas normālas, un nekas no higiēnas precēm pašiem nav jānes kā citās iestādēs. Cena — 38 eiro diennaktī (1140 eiro par dzīvošanu, ēdamo “Nutrisonu”, iespējams, varētu dabūt par vairumtirdzniecības cenām 250 eiro plus rehabilitācija — kopā arī būs pie 1500 eiro). Vienīgā nelaime, ka šeit būtībā ir tikai apkopšana, — ja vēlamies fizioterapiju, tad tas pašiem jāgādā klāt.

Mēnesi esot Biķernieku privātajā nodaļā, attieksme ir ļoti laba, ārsts ir uz vietas, tiek izārstēta pneimonija, vienreiz dienā nāk fizioterapeits, logopēds un ergoterapeits, tomēr sajūta ir tāda, ka pārmaksājam, jo būtībā notiek "dārga" slimnieka kopšana. Eju palūgt dakterim, lai māsiņas vairāk parūpējas par mutes higiēnu, bet pēc sarunas saprotu, ka šīs "dārgās nodaļas" māsiņām maksā tikpat, cik māsiņām parastā nodaļā. Neko "īpašāku" es prasīt arī nevaru. Visa lielā nauda, ko mēs maksājam, aiziet Austrumu slimnīcas lielajā kasē.

Slimnīcās un pansionātos redzētais Terēzi šokē

Domājam, ko darīt tālāk. Siguldas slimnīcas rehabilitācijas nodaļa neatstāj iespaidu, ka mēs paši tur kādreiz gribētu nonākt — telpas neremontētas, tumšas. Izmaksas šādas: istabiņa 45 eiro (par paaugstināta komforta istabiņu jāpiemaksā vēl 30 eiro), par rehabilitāciju vidēji 22 eiro dienā. Kopā 26 dienām izmaksas būtu 1741 eiro plus “Nutrisons”, kopā sanāk 2192 eiro un vēl higiēnas preces.

Braucam tālāk uz Līgatnes rehabilitāciju. Beidzot ir sajūta, ka tur ir "īstā aura", arī rehabilitācijas intensitāte mums šķiet pieņemama (izmaksas pēc insulta pacientiem 26 diennaktīm 1347 eiro plus “Nutrisons”. Sanāk 1797 eiro un vēl higiēnas preces). Kāds vēl iesaka aizbraukt uz Mežciema pansionātu, kur man parāda pēc cigaretēm smirdošu divu cilvēku istabiņu un vēl aizbraucu uz Berģos esošajiem "Ezerkrastiem", kur nokļūstu laikā, kad kādi 100 cilvēki gaidīja savu kārtu uz pusdienām. Grūti aprakstīt to skatu, bet tālāk es negāju, jo sapratu — ja jāapmeklē slimnieks šeit katru dienu, man pašai būtu morāli ļoti grūti to visu redzēt.

Vēl paralēli sākām kārtot 1.grupas invaliditāti (piemaksa 213 eiro mēnesī) caur ģimenes ārsti. Lēnām, caur internetu un paziņām uzzinu arī par sociālo palīdzību, kas būtu iespējama, piemēram, speciālas gultas iegāde utt. Pati eju uz sociālo nodaļu, kur arī man neviens neiedod lapiņu, kur būtu soli pa solim uzrakstīts, kas mammai pienākas. Pati internetā biju izlasījusi dažādus variantus, par kuriem tad arī uzdevu jautājumus un saņēmu atbildes.

Lai piešķirtu invaliditātes grupu, jāiet pie ģimenes ārsta

Invaliditātes grupa it kā pienākoties tikai pēc pirmajiem 6 mēnešiem no insulta, kam būtībā nav nekāda pamatojuma, ja cilvēks ir paralizēts jau kopš paša sākuma. Un vēl aizmirsu pieminēt muļķīgo staigāšanu pie ģimenes ārstes, kurai ar šo visu saslimšanu vispār nav nekādas darīšanas — ne viņa mammu ir ārstējusi visus šos mēnešus, ne viņa viņu ir redzējusi, un stiept papīrus uz viņas kabinetu, dāvināt šokolādes kastes, lai gluži nebūtu katru reizi jāstāv rindā, ir pilnīgi bezjēdzīgi, bet tieši ģimenes ārsts ir tas, kas var kārtot invaliditāti. Manā uztverē ar izrakstu no Gaiļezera slimnīcas par pacienta paralīzi pilnīgi pietiktu, lai momentā piešķirtu invaliditātes grupu.

“It kā mamma būtu pirmā valstī, kurai bijis insults”

Ejot cauri šim procesam man bija sajūta, ka mamma ir pirmā Latvijā, kurai bijis insults, jo viss man bija jāmeklē pašai ar interneta un draugu palīdzību. Ļoti gaidīju, ka kāds mani Gaiļezerā nosēdinās un iedos bukletus ar visiem iespējamajiem rehabilitācijas un aprūpes centriem, ar to cenām un piedāvājumu klāstu. Ka kāds ar mani izrunāsies par iespējamām opcijām pēc insulta. Ka kāds pastāstītu arī par iespējamo valsts palīdzību, ka kāds izstāstītu, vai ir pieejama kāda palīdzība no sociālā dienesta.

Tieši meklējot visas šīs iespējas, es esmu patērējusi ļoti daudz laika. 7500 cilvēku radinieki iet šim procesam cauri katru gadu, un nevienam ar insulta slimniekiem strādājošajiem nav ienācis prātā izdot bukletu "Solis pa solim pēc insulta", kur viss būtu skaidri un gaiši aprakstīts un iedots līdzi katram pacientam. Cik daudz tas ietaupītu naudu valstij, jo laikā, kad radinieki kaut ko izmisīgi cenšas sameklēt internetā, tie varētu turpināt strādāt savā profesijā.

Secinājums ir viens – lai nelaimē nokļuvusī ģimene tiktu pie visvienkāršākās aprūpes plus ja ir vajadzīgs speciālais šķidrais ēdamais (tas ļoti visu sadārdzina) un rehabilitācija, tad mēnesī jārēķinās ar apmēram 1500 eiro lieliem izdevumiem. Bet arī šajā gadījumā ģimenei jābūt ļoti iesaistītai, jo pašiem jāmeklē fizioterapeiti un logopēdi un viss jākoordinē.

 Šim jautājumam būtu jābūt ļoti aktuālam, jo insults piemeklē daudzus un, ja pieņem, ka trešdaļa nomirst, bet trešdaļa visu mūžu paliek kopjama, tad jautājums, kur un kā lai ģimenes tiek pie šādiem līdzekļiem.

Ja tādu nav, slimnieks tiek pārvests mājās, bez rehabilitācijas, bez jebkādām cerībām uzlabot stāvokli, radinieki tiek atrauti no esošajiem darbiem, vai arī slimnieks tiek ielikts vienā no valsts pansionātiem, kas būtībā nozīmē, ka cilvēks ir norakstīts.

Insults vienā mirklī padara pieaugušus cilvēkus par jaundzimušiem bērniem, kuriem jāmācās viss no sākuma — gan runāt, gan staigāt. Bērnudārzos ir mazas grupiņas, tur ir audzinātājas un auklītes, valsts dārziņš maksā ap 30 eiro mēnesī, privātais ap 300 eiro mēnesī, bet šeit insulta rehabilitācijai un pacienta apkopšanai ir nepieciešami vismaz 1000 eiro mēnesī. Lasot statistiku rodas jautājums, kāpēc Latvijā ir 2,5 reizes augstāka mirstība ar insultu nekā vidēji Eiropas Savienībā — attiecīgi 124 mirušie uz 100 000 iedzīvotāju Latvijā pret 50 mirušajiem uz 100 000 iedzīvotāju ES.

Vai tas nav tāpēc, ka mums nav pieejama tik kritiski svarīgā rehabilitācija, kas ir nepieciešama tieši pirmajos mēnešos? Vai mēs pāragri nenorakstām ar insultu saslimušos, sakot, ka tur jau nekas nebūs? Kā būtu, ja pēc izrakstīšanas no slimnīcas, nākamais etaps būtu stacionārā, kur ir medicīniskā aprūpe kopā ar rehabilitāciju, bet ar iespēju tur palikt vismaz 2 mēnešus? Vai esošie rehabilitācijas 10—15 dienu cikli Vaivaros, Siguldā un Līgatnē, nav par īsu? Un cik cilvēkiem tie pieejami garo rindu dēļ?

Ja insults skar arvien vairāk gados jaunus cilvēkus, vai šai problēmai nebūtu jāpieiet nopietni? Droši vien šis ir tikai viens piliens Latvijas medicīnas problēmās. Šķita, ka man ir pienākums par to uzrakstīt.

P.S. Rakstu es saku rakstīt 2016. gada martā un vēlāk papildināju. Mūsu maratons beidzās 14. maijā, kad mammu piemeklēja atkārtots insults un viņa aizgāja mūžībā.

Ko saka Veselības ministrija?

Iepazīstoties ar Terēzes stāstu, portāls Kasjauns.lv sazinājās ar Veselības ministriju (VM), lai noskaidrotu šī brīža situāciju ar insulta pacientu rehabilitāciju Latvijā un aktuālākajām problēmām.Saskaņā ar VM teikto, Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir paredzētas valsts nodrošinātas un apmaksātas iespējas insulta pacientu ārstēšanai un rehabilitācijai. Atbilstoši veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtībai, insultu pārcietušiem pacientiem ir prioritāri jānodrošina rehabilitācijas pakalpojums ārstniecības iestādēs.Valsts apmaksāta rehabilitācija pēc insulta ir pieejama Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcā, Nacionālajā rehabilitācijas centrā "Vaivari", Vidzemes slimnīcā un Liepājas reģionālajā slimnīcā.  Tāpat ir pieejama arī valsts apmaksāta medicīniskā rehabilitācija ambulatori. Pilns pakalpojumu sniedzēju saraksts pieejams Nacionālā veselības dienesta mājaslapā (visas iestādes, kurām pakalpojumu sarakstā norādīts „Medicīniskā rehabilitācija”).

Apmaksā arī rehabilitāciju mājās VM arī atgādina, ka no 2012.gada insulta pacientiem, kuriem nepieciešami medicīniskās rehabilitācijas pakalpojumi un to sniegšana uzsākta triju mēnešu laikā pēc saslimšanas, valsts apmaksā arī medicīnisko rehabilitāciju mājās (veselības aprūpes mājās pakalpojuma ietvaros). Pirmreizējais mājās sniegtās medicīniskās rehabilitācijas laiks ir ne ilgāks par 60 kalendāra dienām. Pēc atkārtotas pakalpojuma nepieciešamības izvērtēšanas kopējais mājās sniegtās medicīniskās rehabilitācijas nepārsniedz sešus mēnešus. No valsts budžeta tiek apmaksātas arī fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta mājas vizītes pie insulta pacientiem. Lai izārstētu visus, gluži vienkārši nepietiek naudasTaču, lai tehniski arī valsts apmaksātie varianti ir, saruna ar VM atkal nonāk līdz finansējumam. Ministrijas preses pārstāve Agnese Zarāne skaidro, ka, lai arī Latvijā tiek nodrošināti valsts apmaksāti pakalpojumi insulta pacientu ārstēšanai un rehabilitācijai, visas pacientu vajadzības šajā jomā nav iespējams nodrošināt pilnībā zemā finansējuma un speciālistu (jo īpaši ārpus Rīgas) trūkuma dēļ.“Pieejamais valsts finansējums rehabilitācijas pakalpojumiem ir tiešā veidā saistīts ar nozarei kopumā pieejamo finansējumu. Vēršam uzmanību, ka Latvijā publiskais finansējums veselības aprūpes nozarei joprojām ir zemāks nekā citās Eiropas Savienības valstīs,” piebilst Zarāne. Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas rekomendācijām, tam būtu jāsasniedz vismaz 12% no kopējā valsts finansējuma, taču šobrīd tas ir zem 10%, kas esot iemesls, kāpēc  visas vajadzības, diemžēl, nav iespējams atrisināt.*Lai saņemtu medicīnisko rehabilitāciju mājās, insulta pacientiem (diagnozes I60 Subarahnoidāls asinsizplūdums, I61 Intracerebrāls asinsizplūdums, I63 Smadzeņu infarkts, I64 Insults, neprecizējot, vai tas ir asinsizplūdums vai infarkts, I69 Cerebrovaskulāru slimību sekas) nepieciešams nosūtījums no fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta, kā arī sastādīts medicīniskās rehabilitācijas plāns.Ministrijā arī piebilst, ka, lai pacients iespējami ātri saņemtu šos pakalpojumus un atveseļošanās procesā nebūtu pārtraukuma, nosūtījumu ieteicams noformēt jau izrakstoties no ārstēšanās stacionārā. Gadā ap 9000 insulta pacientu

Saskaņā ar Latvijas Neirologu biedrības vadītāju Asoc. profesori Evijas Miglānes teikto, Latvijā katru gadu dažādos stacionāros nonāk ap 9000 insulta pacientu. Insulta ārstēšana asinsvada nosprostojuma gadījumā (to sauc par smadzeņu infarktu), mūsdienās varot būt ļoti efektīva, pateicoties tehnoloģijām un pieejamajiem medikamentiem trombu šķīdināšanai. Tā nereti ir arī ļoti dārga ārstēšana, bet izmaksas sedz valsts, jo šī ārstēšana ir neatliekama,” skaidro profesore.Tomēr, lai ārstēšana notiktu sekmīgi, pacientam stacionārā jānonāk savlaicīgi. Statistikas dati liecina, ka tad, ja ārstēšanu sāk ne vēlāk kā 90 minūtes pēc insulta sākuma, katrs otrais pacients spēj doties mājās no slimnīcas bez nozīmīga neiroloģiska defekta.“Latvijā kopumā šādu ārstēšanu – tromba likvidēšanu – veic ne vairāk kā 10% pacientu. Universitātes slimnīcās gan šis cipars sasniedz pat 20%. Pārējie pacienti līdz slimnīcai laikus nenonāk,” izstāsta Miglāne, “insulta ārstēšana asinsvada plīsuma gadījumā (to sauc par asinsizplūdumu jeb hemorāģiju smadzenēs) nereti var nebūt tik efektīva un vairumā gadījumu saglabājas neiroloģisks defekts. Tiem cilvēkiem, kuriem insulta ārstēšanas rezultātā saglabājas neiroloģiskais defekts, nepieciešama turpmāka rehabilitācija, bet daļai pacientu – ar plašu, neatgriezenisku smadzeņu bojājumu - tikai kopšana. Tādēļ noteikti nevar teikt, ka insulta ārstēšana ir tikai stacionāra problēma.”

Insulta ārstēšana Latvijā

Saskaņā ar biedrības vadītājas teikto, insulta ārstēšana stacionārā Latvijā ir vidusmēra Eiropas līmenī, un, ja runā par Universitātes slimnīcām – pat labā Eiropas līmenī. “Stacionārā mēs pacienta ārstēšanā ieguldām milzu darbu un milzu līdzekļus, taču, ja nākamais ārstēšanas etaps – secīga rehabilitācija neseko – viss var izrādīties velti,” skaidro speciāliste.Viņa apstiprina, ka problēmas sākas tieši pēc akūtā stacionāra etapa. Rehabilitācijas iestāžu un arī Valsts atvēlētie finanšu resursi Latvijā nav pietiekami, lai nodrošinātu adekvātu rehabilitāciju visiem insulta pacientiem, kuriem tā nepieciešama. Pacienti, kuriem rehabilitācijas ārsts saskata t.s. rehabilitācijas potenciālu, jau no stacionāra tiek pieteikti rehabilitācijai par valsts līdzekļiem rindas kārtībā. Tomēr šī rinda var ilgt vairākus mēnešus, jo vienīgais centrs, kurā valsts apmaksā rehabilitācijas pakalpojumus diennakts  stacionārā, ir rehabilitācijas centrs “Vaivari”.

Sociālā aprūpe - uz radinieku pleciem

Runājot par citām rehabilitācijas iestādēm, biedrības vadītāja piemin Līgatnes rehabilitācijas centru un Jaunķemeru rehabilitācijas centru. Rehabilitācijas nodaļas ir arī dažās reģionālajās slimnīcās, kurās pacienti var turpināt rehabilitāciju pēc akūtā etapa. “Valsts kvota ir ļoti trūcīga un apmaksā tikai dažu pacientu rehabilitāciju mēnesī. Par sociālo aprūpi var teikt tikai to, ka tā pilnībā ir uzlikta uz radinieku pleciem. Pacientiem un viņu radiniekiem pašiem, kā arī pacientu organizācijām jābūt aktīvākām, lai situāciju varētu mainīt,” uzskata Miglāne. Stacionārā ārstējošais ārsts un sociālais darbinieks parasti pacienta radiniekus informējot par to, kādas turpmākās rehabilitācijas un aprūpes iespējas ir pieejamas. Tomēr, ja runa ir par tāda pacienta kopšanu, kam ir izteikti kustību traucējumiem un zondes barošana, iespēju neesot daudz. “Slimnīcā praktiskā darba organizācijai jābūt tādai, lai pacienta radinieki informāciju par turpmākajām iespējām saņemtu. Kā arī saņemtu skaidrojumu, vai pacientam vajadzīga un mērķtiecīga ir rehabilitācija, vai arī tikai kopšana un aprūpe,” apgalvo speciāliste.

 VM pagājušā gadā strādāja darba grupa, kas sagatavoja priekšlikumus rehabilitācijas problēmu risinājumiem. Šai darba grupā bija pārstāvētas dažādas organizācijas - Rehabilitācijas ārstu biedrība, pašvaldības, Labklājības ministrija u.c., arī Latvijas Neirologu biedrība.

Kādas ir veselības nozares prioritātes?

Runājot par jomām, kuras veselības aprūpes nozarē būs prioritāras pārskatāmā nākotnē, VM atsaucas uz Latvijas Nacionālo attīstības plānu 2014.-2020.gadam.Tur noteiktas četras jomas, kurās ir jāstiprina gan slimību profilakses, gan diagnostikas, ārstēšanas un rehabilitācijas iespējas: sirds un asinsvadu (tostarp insulta pacientiem), onkoloģijas, bērnu, sākot no perinatālā un neonatālā perioda, un garīgās veselības jomas. “Šajās jomās ar Eiropas Savienības fondu atbalstu tiek īstenoti vairāki projekti sabiedrības veselības veicināšanai, kuru mērķis ir nodrošināt vienlīdzīgas aprūpes iespējas visā Latvijas teritorijā (cilvēkresursu piesaiste reģionos); stiprināt Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu un tā kvalitātes prasības steidzamajos medicīniskās palīdzības punktos un neatliekamās medicīniskās palīdzības slimnīcās; uzlabot kvalitatīvu veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, jo īpaši sociālās, teritoriālās atstumtības un nabadzības riskam pakļautajiem iedzīvotājiem, attīstot veselības aprūpes infrastruktūru; uzlabot ārstniecības personāla kvalifikāciju u.c.” skaidro ministrijas pārstāve.Šeit Tu vari ievadīt gan tekstu, gan ievietot attēlus un tabulas, ja ir tāda nepieciešamība.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .