Anda
Šorīt nācu kājām lielu gabalu. 
Diviem gājējiem pievēršu uzmanību un atpazīstu skolas biedru Aivaru ar tēti Edgaru. Kur tie gadi, kad brašais tētis pie rokas veda Aivariņu,nu ir cits laiks. Parunājamies ar Aivaru,tētim diagnosticēta nopietna vecuma kaite...,mēdza noklīst,tagad Aivars ved savu tēti pie rokas. Kad atvadāmies,Edgars man aiz muguras nosaka- tev ir plisēti svārki baložu krāsā. Paraustu plecus, kājās gaišas bikses,bet Aivars piesaka-tētis tevi atpazinis ...no bērnības laika.

Lidija 
Jā, bēdīgi, kad skolas biedri sāk pamazām aiziet un, nedod Dievs, paliek bērna prātā....Un prieks par bērniem, kuri neatstāj vecākus mūža galā vienus....

Aija 
Jā, dīvaini tie prāta procesi. Atmiņa saglabā tālas pagātnes notikumus, bet to, kas bijis šodien vai vakar, izdzēš. To katru reizi redzu arī savā vīra māsā. Ir labi, ja ir bērni vai tuvinieki, kas rūpējas. Man tas liekas dabiski. Lai ko mēs kādreiz neteiktu, ka bērni nav vecāku īpašums, katram sava dzīve dzīvojama un nedod dies' kļūt kādam par nastu, tomēr uzskatu, ka ģimenes saites un rūpes vienam par otru nav mazāk svarīga vērtība. Pati katrā situācijā, kas manā dzīvē bijusi, pārliecinos par to, ka tieši tuvinieku rūpes vecam un slimam cilvēkam ir neatsveramas.

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .