Citāti par kopā turēšanos

Nebaidīsimies būt tādas kādas esam un ļausim citiem būt tādiem, kādi viņi ir. Viss ir mūsos pašos!

Aija

Visām mums vajag sabiedrību, komunikāciju, sapratni, pieņemšanu. Arī pieredzes apmaiņu un padomus šad un tad. To sajūtu, ka esi starp savējiem vai ļoti līdzīgajiem. 

Mara

Mani saista tas, ka varu brīvi paust savus uzskatus. Neatkarīgi no sociāliem priekšstatiem. Varu dalīties ar savu pieredzi un zināšanām. Citi saka, ka bez zālēm nevar izārstēties, bet citi, ka jāārstējas ar alternatīvo medicīnu. Mani interesē šīs tēmas un patīk dalīties ar savām zināšanām. Es jūtu arī cilvēcisko atbalstu, jo mūsu galvenā bagātība ir , nevis  4 gadalaiki, bet Latvijas ļaudis. Pēc būtības šī ir pašpalīdzības grupa, kurā ir morāls un materiāls atbalsts. Ir jūtama ģimeniska atmosfēra.

Ruta

Mani vairāk uzrunā komunikācijas iespēja, viedokli dažādība, izvērtēšana, draudzenes nemeklēju.  Es pati sevi peru un balinu.

Biruta

Mīļās, jaukās, paldies, ka nebaidāties būt patiesas, tādas, kādas esat. Esam tik dažādas, tieši šī atšķirība ir mūsu bagātība! Ar Jums arī es esmu kļuvusi bagātāka, mans horizonts paplašinājies.

Leontīne

Jūsu atbalstu vienmēr esmu jutusi un to augstu vērtēju. Esmu pateicīga par katru man veltīto vārdu...skatu.

Ingrīda

Man  gribas pateikt: kad man dzīvē bija grūts morālais periods es grupā un biedrenēs smēlos spēku, izturību dvēseles mieru, dažādus viedus padomus. Uz savu problēmu paskatījos no dažādiem skatu punktiem, kas ne vienmēr sakrita ar manu redzējumu, bet lika aizdomāties.... un reizēm mainīt savu viedokli.

Gunta

Esmu ieguvusi ļoti mīļas draudzenes, esmu satikusi ļoti interesantas sievietes un arī vienkārši feinas domubiedres. Komunicējot ar jums es pilnveidoju sevi. Katrai jau mums ir sava dzīves gudrība, savs viedoklis un redzējums, bet iemācīties sadzirdēt, uzklausīt, uz daudzām dzīves situācijām paskatīties savādāk, prast atšķirt ''graudus no pelavām'' var iemācīties tieši šeit. Katrā grupas tikšanās reizē mēs apmaināmies ar labām domām, labām enerģijām un dažādām emocijām, kas padara dzīvi krāsainu.

Inga

Es te jūtos labi, brīvi, man patīk ka te nav spriedzes, nav konkurences, kam smukāka kleita vai tievāks viduklis. Te vērtība ir kas Tu esi kā cilvēks! Man pat liekas ka šeit rodam dzīvei to odziņu, rozīnīti pelēkajā ikdienā.  Tāpēc jau tā gribās tikties, satikties, sajust drauga plecu.

Antoņina

Varu teikt paldies jums visiem, ka man esat, jo zinu,ka vienmēr varu pie jums griezties pēc padoma. Jūs esat zinošas un katrai ir sava dzīves pieredze,kura reizēm man ari noder,it sevišķi,kad runa ir par veselību, ēdienu gatavošanu un daudzām citām lietām.

Gita

Kāpēc man patīk būt šeit? Jo es zinu, ka  saņemšu atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, ja tādi radīsies. 

Austra

Par sevis iepazīšanu

pilnībā piekrītu, ka ļoti svarīgi  vērot sevi un saprast vispirms  sevi.  Cilvēks sevī saglabā visus nodzīvotā mūža posmus - bērnību, pusaudža spurainos gadus, jaunību, briedumu , arī zvēru, kas ir pašas dabas ielikts instinkts pašaizsardzības un vairošanās vajadzībai. Ko un kāpēc modinām vai ļaujam  pamodināt.- arī tas lielā mērā  ir pašu ziņā. Pamodināt var jebkuru no posmiem- labāk sapratīsi bērnu ut.t. Vai pastāv dominante? Noteiktas atbildes nebija. Laikam jau tomēr esam katrs vienā eksemplārā.

Bet briedumam pa pēdām seko  mūža novakare  jeb vecumdienas, kurās gan laikam iekāpjam pirmo un vienīgo reizi un izkāpjam jau viņā krastā. Nezinu, cik interesanti  ir spēka gados  iztēlē redzēt sevi  enerģijas izsīkumā un nevarībā. Nevajag arī. 

Bet vecums  nav tikai  sāpes, gurdums un vientulība.Tajā mīt savas likumsakarības : vēlme  domās atgriezties visos dzīves posmos  un stāstīt, stāstīt ... Ja vien ir dzirdīgas ausis tuvumā.  Slikti, ja to nav. 
Vienatne ir auglīga, vientulība padara  netaisnu, paštaisnu, bieži īgnu. Vientulība pūlī ir īpaši grūts paveids. Bet kāpēc vieni  no vecļaužiem  atceras  gaišāko, labāko un par to arī stāsta, citi  saskrāpē vienkopus visus  mūža pāridarījumus un no tiem veido  vērtējumu. Paši  tie labiņie bijuši, citi tie  bezsirži., sliņķi u.t.t.
Un vēl mani pārsteidz  fakts, ka dēls vai meita  kļūst  pārsteidzoši līdzīga kādam no  vecākiem. Vai tas liecina arī par līdzīgu dzīves uztveri? 


Par nemieru ar sevi un sevis mīlēšanu.

Austra
T
ajā laikā, kad no manis veidojās cilvēks, labais tonis nepieļāva pašslavināšanos. Pati par sevi saprotama bija pašcieņa veselīgās robežās. Citādi visādi  par  vadzvaigzni uzskatīja nemieru ar sevi. Tikai nemiers ar sevi lika rosīties vairāk, darīt vairāk un labāk, būt prasīgai pret sevi. Cīnīties pret ... Jā, jā, mēs jau itin bieži nevis mazgājām, bet cīnījāmies pret netīrību.Kāds no Ārijas  Elksnes dzejoļiem arī cildināja nemieru ar sevi.Sevis mīlēšanu sauca par egoismu  , latviski patmīlību.

Bet tad  nāca pārmaiņu laiks,  parādījās tulkotā literatūra, kas ieteica un prasīja  mīlēt vispirms sevi. Bez tā neviens cits  tevi nemīlēs.Es īsti nesapratu šo uzstādījumu. Vai  tikai tulkojumā vārdi  cieņa un mīlestība nav lietoti bez vajadzīgās atlases ? Nē! Ar sevis mīlēšanu tiek saprasta  un kultivēta doma, ka esi vislabākais,  gudrākais , veiksmīgākais  tāpēc, ka doma, redz, ņems un materializēsies  tad, ja , sevi mīlēdamas, mēs  zināšot  ko īsti gribam  šajā dzīvē. Zināt to vajag gan , bet man gribas sarunu turpināt, jo ausīs skan ,, plātās kā gailis ", ,, saule lec tikai tāpēc , lai dzirdētu, kā  dzied gailis". Ko cienām, ko mīlam, ar ko lielāmies, kad esam sākuši plātīties? Un kāpēc tomēr tik zema pašcieņa un pelēka pieticība   itin bieži tiek uzskatīta par  visnotaļ pieņemamu dzīvesveidu?

Jebkurš darbs prasa laiku, kurā izkopt prasmes un tās pielietot. Ir jau redzēti cilvēki, kuri izkopj prasmi izpildīt savas iegribas uz citu rēķina, bet šāda tendence, manuprāt, liecina par cieņas trūkumu. Radošais gars līdz zināmai robežai lauž sev ceļu , prasīdams  laiku un ģimenes sapratni. Šo ceļa laušanu var saukt arī par  EGO, bet to, cik lielā mērā radošais atdod sevi savam darbam nenoteiks  sevis mīlēšana. Tur ir kaut kas no maģijas, kaut kas no kalpošanas, no sevis atdošanas ... un pašdisciplīnas un  slinkuma sadzīviskā izpratnē
Jā, nav noliedzams, ka sadzīve ievelk un patur sevī mazāk uzņēmīgos, bet kurš gan  ir tiesīgs  uzskatīt  ģimenei atdotu mūžu par bezkrāsainu?     

Olga

Saprotu, ka sevi vajag mīlēt. Bet kā? 

Visu mūžu sevi esmu atstājusi pēdējā vietā. Vispirms bērni, vīrs. Tas nav labi. To jūtu, bet neprotu sevi pacelt un mīlēt. Pelēkā pieticībā iet manas dienas un tā tās aizies.

Ilma 

Es arī gribu iemācīties sevi mīlēt ,man visi citi ir pirmajā vietā tagad mazbērniņi tad bērni vīrs un beigās vīramāte, mani mīļie brālīši bez kuriem nevaru iztikt un viņi arī bez manīm nevar iztikt.Tā tas laiks aiziet.

Biruta

Citus mīlot, mēs esam pašaizliedzīgas, sevi mīlot esam patīgas -  vairāk laika veltām saviem hobijiem, iegribu apmierināšanai - vienvārdsakot, kalpojam savam Ego.  Radošam  cilvēkam, ja viņš grib ko sasniegt, ir jābūt egoistam. Manuprāt, sevis mīlēšana, pirmkārt, ir  pašcieņa, savas vērtības apzināšanās. Tā ir atkarīga no audzināšanas.

 Bieži ir tā, ka neprotam pieņemt pat pelnītus komplimentus, tā vietā lai izrādītu prieku sākam taisnoties.
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .